Tajā laikā Jēzus ņēma sev līdzi Pēteri, Jēkabu un viņa brāli Jāni un aizveda viņus savrup augstā kalnā. Un tur Jēzus pārveidojās viņu priekšā. Viņa vaigs iemirdzējās kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un, lūk, tiem parādījās Mozus un Elijs, kuri sarunājās ar Viņu.
Bet Pēteris atbildot sacīja Jēzum: “Kungs, mums ir labi šeit būt! Ja vēlies, es uzcelšu šeit trīs teltis: vienu Tev un vienu Mozum, un vienu Elijam.”
Viņam vēl runājot, lūk, mirdzošs mākonis apēnoja viņus, un no mākoņa, lūk, atskanēja balss: “Šis ir mans mīļais Dēls, kas man ļoti patīk, – Viņu klausiet!”
To dzirdot, mācekļi nokrita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus, piegājis un viņus aizskāris, tiem sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Un viņi, pacēluši savas acis, vairs nevienu neredzēja, tikai Jēzu.
Un, kāpjot lejā no kalna, Jēzus viņiem pavēlēja, sacīdams: “Nevienam nestāstiet par redzējumu, iekams Cilvēka Dēls nebūs piecēlies no miroņiem!” (Mt 17, 1-9)
Comments are closed.