PIEKTAIS SOLIS TICĪBAS CEĻĀ. KRISTĪBAS.

Svētā Kristība ir visas kristīgās dzīves pamats, vārti uz dzīvi Garā ( vitæ spiritualis ianua ) un durvis, caur kurām nonāk pie citiem sakramentiem. Ar Kristību mēs tiekam atbrīvoti no grēka un atdzimstam kā Dieva bērni, mēs kļūstam par Kristus locekļiem, tiekam iekļauti Baznīcā un esam kļuvuši par līdzdalībniekiem tās sūtībā: “Kristība ir atdzimšanas sakraments caur ūdeni un vārdu.”.

“Ikviens cilvēks, kas vēl nav kristīts, un tikai viņš, ir tiesīgs saņemt Kristību.”

Kungs pats apgalvo, ka Kristība ir nepieciešama pestīšanai. Tāpēc Viņš deva rīkojumu saviem mācekļiem sludināt Evaņģēliju un kristīt visas tautas. Kristība ir nepieciešama to pestīšanai, kam ir sludināts Evaņģēlijs un kam ir bijusi iespēja lūgt šo sakramentu. Baznīca nepazīst citu līdzekli, kā vien Kristību, lai nodrošinātu ieiešanu mūžīgajā svētlaimē: lūk, kāpēc tā sargās atstāt novārtā sūtību, kuru tā saņēmusi no Kunga, – dot iespēju “atdzimt no ūdens un Svētā Gara” visiem tiem, kas var tikt kristīti. Dievs ir saistījis pestīšanu ar sakramentu, bet Viņš pats nav saistīts ar šiem sakramentiem.

Kristība ir piedzimšana jaunajai dzīvei Kristū. Saskaņā ar Kunga gribu – tā ir nepieciešama pestīšanai, tāpat kā pati Baznīca, kurā Kristība cilvēku ieved. “Tāpēc ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā un mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” ( Mt 28, 19-20)

Kā notiek Kristības?

Kristības sakramenta jēga un žēlastība skaidri atklājas tā svinēšanas ritos. Ticīgie ar lielu uzmanību seko līdzi šīs svinēšanas žestiem un vārdiem. Tādā veidā viņi tiek ievadīti bagātībās, kuras šis sakraments nozīmē un īsteno katrā jaunkristītajā.

Krusta zīme liturģiskās svinēšanas sākumā uzliek Kristus zīmogu cilvēkam, kurš kļūs Viņam piederīgs, un tā nozīmē pestīšanas žēlastību, kuru Kristus mums ir ieguvis ar savu Krustu.

Dieva Vārda sludināšana apgaismo Kristību kandidātus un svētsapulci ar Atklāsmes patiesību un dod ierosmi ticības atbildei, kas nav šķirama no Kristības. Patiešām, Kristība īpašā veidā ir “ticības sakraments”, jo tā ir sakramentālā ieiešana ticības dzīvē.

Tā kā Kristība nozīmē atbrīvošanos no grēka un no grēka izraisītāja – velna, pār kandidātu tiek izrunāta viena vai vairākas eksorcisma lūgšanas. Viņš tiek svaidīts ar katehumēnu eļļu, vai arī celebrants pats uzliek viņam roku, un viņš skaļi izsaka savu atteikšanos no sātana. Šādi sagatavots, viņš var apliecināt Baznīcas ticību, kurai viņš tiks “uzticēts” ar Kristību.

Tad ar epiklēzes lūgšanu tiek svētīts kristīšanas ūdens (tas tiek izdarīts vai nu pašā svinēšanas brīdī, vai nu Lieldienu naktī). Baznīca lūdz Dievam, lai caur Viņa Dēlu Svētā Gara spēks nonāk šajā ūdenī, lai tie, kas tajā tiks kristīti, piedzimtu “no ūdens un Svētā Gara” ( 3, 5).

Tad seko sakramenta būtiskais rits – pati Kristība, kas nozīmē un īsteno to, ka cilvēks nomirst grēkam un ieiet Vissvētās Trīsvienības dzīvē, vienojoties ar Kristu Viņa Lieldienu noslēpumā. Visizteiksmīgāk Kristība tiek īstenota, kandidātu trīs reizes iegremdējot kristīšanas ūdenī. Taču kopš senatnes Kristība tāpat var tikt piešķirta, lejot ūdeni trīs reizes uz kristāmā galvas.

Latīņu Baznīcā šo trīskārtējo iegremdēšanu pavada kalpotāja vārdi: “N., es tevi kristīju Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.” Austrumu liturģijās katehumēns pagriežas ar seju pret austrumiem, un priesteris saka: “Dieva kalps N. tiek kristīts Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā.” Un, piesaucot katru Vissvētās Trīsvienības Personu, viņš jaunkristīto iegremdē un izceļ no ūdens.

Svaidīšana ar svēto hrizmu, bīskapa svētītu smaržīgo eļļu, nozīmē Svētā Gara dāvāšanu jaunkristītajam. Viņš ir kļuvis par kristieti, tas ir, Svētā Gara “svaidīto”, iekļautu Kristū, kurš ir svaidīts par priesteri, pravieti un karali. Austrumu Baznīcas liturģijā pēckristību svaidīšana ir Hrizmācijas (Iestiprināšanas) sakraments. Romas liturģijā tā vēstī par otro svētās hrizmas svaidījumu, kuru piešķirs bīskaps – Iestiprināšanas sakramentu, kas “nostiprina” un pabeidz svaidīšanu, kas tiek sniegta Kristībā.

Baltais apģērbs simbolizē, ka kristītais ir “ietērpts Kristū”: viņš ir augšāmcēlies ar Kristu. Svece, aizdedzināta ar Lieldienu sveces liesmu, nozīmē, ka Kristus ir apgaismojis jaunkristīto. Kristītie Kristū ir “pasaules gaisma” ( Mt 5, 14).

Kristības svinēšana tiek noslēgta ar svinīgo svētību. Kad tiek kristīti jaundzimušie, īpaša vieta ir mātes svētīšanai.

Pieaugušo kristīšana

Pieaugušo ievadīšana kristīgajā dzīvē sākas ar viņu ieiešanu katehumenātā, lai savu kulmināciju tā sasniegtu vienā kopējā trīs sakramentu – Kristības, Iestiprināšanas un Euharistijas – svinēšanā.

Katehumenāta jeb katehumēnu izglītošanas mērķis ir dot cilvēkiem iespēju sasniegt savas atgriešanās un ticības briedumu, tādā veidā atbildot Dieva iniciatīvai kādā konkrētā Baznīcas kopienā. Runa ir par audzināšanu “vispusīgai un pilnīgai kristīgajai dzīvei”, kas “vieno mācekļus ar savu Skolotāju Kristu. Katehumēnus tātad jāievada pestīšanas noslēpumos un evaņģēliskās dzīves praksē ar svētajiem ritiem, kuri tiek secīgi svinēti noteiktajos laika posmos, Dieva tautas ticības, liturģijas un mīlestības dzīvē”.

Bērnu kristīšana

Piedzimstot ar cilvēcisko dabu, kas ir kritusi un pirmgrēka aptraipīta, arī bērniem ir vajadzīga jaunā piedzimšana Kristībā, lai tie tiktu atbrīvoti no tumsas varas un ievesti Dieva bērnu brīvības valstībā, kurā tiek aicināti visi cilvēki. Pestīšanas žēlastība kā nepelnīta dāvana īpaši izpaužas bērnu kristīšanā. Ja Baznīca un vecāki neļautu bērniem saņemt Kristību tūlīt pēc viņu dzimšanas, tad tie atņemtu viņiem nepārvērtējamo žēlastību kļūt par Dieva bērniem. Kristiešiem, kuriem ir bērni, jāapzinās, ka šī pieeja atbilst arī viņu lomai kā Dieva uzticētās dzīvības uzturētājiem.

Katram bērnam vecāki izvēlās krustvecākus, kas turpmāk palīdzēs bērnu audzināšanā, saskaņā ar kristiešu tikumības normām. Kristības laikā krustvecāki apliecina savu ticību, tāpēc par krustvecākiem nevar kļūt cilvēki, kas nav gatavi patiesi atzīt savu ticību. Vecākiem ir jāatnāk uz baznīcu pie priestera, lai izrunātu visus jautājumus attiecībā par bērnu kristīšanu. Vecākiem ir nepieciešams atnest bērna dzimšanas apliecību un savas pases, kā arī stādīt priekšā krustvecāku kandidatus.

Par krustvecākiem Katoļu baznīca varbūt:

  • cilvēki, kurus ir pieteicis pats kristītāis, tā vecāki (audžvecāki), vai ja tādu nav – priesteris, vai persona, kas veiks kristības;
  • krustvecākiem jābūt vecākiem par 16 gadiem (priesteris var izdarīt izņēmumu);
  • katolis, kas jau ir pieņemis pirmās komunijas un konfirmācijas sakramentus un ir brīvs no kanoniskā soda;
  • nav kristītā cilvēka tēvs vai māte.

Cits cilvēks par krustvecākiem būt nevar (Can. 874 §1 СІС), taču tas tiks atzīsts par leicinieku.

Pēc kristībām krustvecākiem ir pienākums veikt bērna katehizāciju un sagatavot to pirmas komunijas un konfirmācijas sakramentiem.

Kas var kristīt?

Kristības sakramenta parastais liturģiskais kalpotājs ir bīskaps vai priesteris, bet latīņu Baznīcā – arī diakons. Nepieciešamības gadījumā ikviens cilvēks, pat nekristīts, ja tam ir vajadzīgais nodoms, var kristīt, lietojot Kristības trīsvienīgo formulu. Vajadzīgais nodoms nozīmē gribu darīt to, ko kristīdama dara Baznīca. Pamatu šādai iespējamībai Baznīca saskata Dieva gribā sniegt visiem pestīšanu un tajā, ka Kristība ir nepieciešama pestīšanai.

DSC_6223
DSC_6254
IMG_6475
DSC_0051
DSC_0111