Kristus Vissvētās Miesas un Asiņu svētkos mēs pateicamies Dievam par Euharistijas brīnumu un, ejot procesijā, publiski godinām Jēzus klātbūtni Vissvētākajā Sakramentā. Lai gandarītu par ķeceru maldiem, kuri apšaubīja Jēzus reālo klātbūtni Euharistijā, pāvests Urbāns IV iedibināja šos svētkus visā Baznīcā, kā arī deva ticīgajiem iespēju uzlūkot Vissvētāko Sakramentu monstrancē.
Šie svētki ir cieši saistīti ar Lielo ceturtdienu. Lai mēs varētu labāk saprast Euharistijas noslēpumu, mums aizvien no jauna jāatgriežas Pēdējo vakariņu telpā, kur Jēzus iedibināja šo sakramentu. Viņš apustuļiem deva maizi un sacīja: “Ņemiet un ēdiet, tā ir mana Miesa.” Tāpat Viņš ņēma biķeri ar vīnu un teica: “Ņemiet un dzeriet, tās ir manas Asinis.”
Mēs ticam, ka apustuļi, kaut arī juta maizes un vīna garšu, patiešām pieņēma Kristus Miesu un Asinis, kas bija Jēzus bezgalīgās mīlestības zīme. Tas, kas mīl, ir gatavs otram atdot vislabāko, kas tam ir. Arī Jēzus apustuļiem atdeva visdārgāko – pats sevi. Bieži pieņemot Euharistiju – Mīlestības sakramentu – mācekļi dzīvoja dziļā vienotībā ar Jēzu, kas mājoja viņu sirdīs un piepildīja tās ar mīlestību un svētumu.
No tā brīža Euharistija kļuva par pamatu jaunām attiecībām ar Dievu un līdzcilvēkiem. Šis sakraments mūs ne tikai vieno ar Dievu, bet arī veido Baznīcu – Kristus Mistisko Miesu, ekleziālu kopienu, kuras pamats ir mīlestība un vienotība. Katehismā mēs lasām: “Visi, kas ēd šo vienīgo lauzto maizi – Kristu –, nonāk vienotībā ar Viņu un Viņā veido vienu vienīgu Miesu.” (KBK, 1329) Lauzt euharistisko maizi kristietim nozīmē aicinājumu dalīties dienišķajā maizē ar tiem, kuriem tās nav.
Tos, kas pieņem Euharistiju, Jēzus piepilda ar savu mīlestību un dara aizvien līdzīgākus sev. Tā ir neaptverama žēlastība un arī liels uzdevums. Lai Jēzus varētu mūsos dzīvot, mums jātiecas pēc tā, lai mūsu sirds būtu vienmēr Viņam atvērta. Tātad mūsu svarīgākais uzdevums ir pazīt un mīlēt Jēzu, pastāvīgi būt nomodā par savas sirds šķīstību un visā uzticēties Viņam. Māsai Faustīnei Jēzus teica: “Ak, cik ļoti man sāp tas, ka tik maz dvēseļu vienojas ar mani svētajā Komūnijā. Es gaidu dvēseles, bet viņas ir vienaldzīgas pret mani. Es tās mīlu tik sirsnīgi un patiesi, bet viņas man neuzticas. Es vēlos viņas apbērt ar žēlastībām, bet viņas negrib tās pieņemt. Tās izturas pret mani kā pret kaut ko mirušu, bet man taču ir mīlestības un žēlsirdības pilna Sirds.” (Dienasgrāmata,1447)
Pieņemt svēto Komūniju nozīmē ieiet vienotībā ar Jēzu. Tas, ko mēs saņemam Svētajā Misē, nav vienkāršs maizes gabaliņš – tā ir Persona, kura dāvā mums sevi mīlestībā. Tas nozīmē, ka svētās Komūnijas pieņemšana vienmēr ir personisks akts. Kad tu pieņem svēto Komūniju, Dievs ir tevī un tu – Viņā. Personiskā satikšanās ar Kristu un – ar Viņa starpniecību – arī ar Tēvu un Svēto Garu nenozīmē tikai to, ka Dievs iemājo tevī. Šajās attiecībās vienmēr svarīgs ir dialogs. Dieva palikšana tevī ir dāvana, kas gaida uz tavu atbildi. Jēzus saka: “Kas ēd manu Miesu un dzer manas Asinis, paliek manī un Es – viņā.” (Jņ 6, 56) Tāda ir Dieva griba – Viņš ne tikai vēlas palikt tevī, bet arī aicina, lai tu paliktu Viņā.
Lai izteiktu šo dziļo vienotību, uz kuru Jēzus mūs aicina Euharistijā, svētais Kirils no Jeruzalemes kādā no saviem sprediķiem izmantoja tēlainu salīdzinājumu: “Ja izkausētu vasku tu liesi izkausētā vaskā, tie pilnībā saplūdīs. Kad mēs pieņemam Kristus Miesu un Asinis, rodas tieši tāda vienotība – Kristus ir mūsos, un mēs – Viņā.” Dieva Dēls vēlējās kļūt par Dzīvo Maizi, par mūsu garīgo barību, lai pārveidotu pasauli no iekšpuses, sākot ar cilvēka sirdi.
Kad mēs ticībā pārdomājam Euharistijas noslēpumu, mūs piepilda apbrīna ne tikai par Dieva bezgalīgo mīlestību, bet arī par cilvēka lielo vērtību un cieņu. Tas rosina teikt kopā ar Dāvidu: “Kas tad ir cilvēks, ka Tu viņu atceries, vai cilvēka dēls, ka Tu viņu apraugi?” (Ps 8, 5) Cik vērtīgs un svarīgs Dievam ir cilvēks, ja jau Dievs viņa uzturam sniedz pats savu Miesu! Cik dziļas ilgas slēpj sevī cilvēka sirds, ja piepildīt tās var tikai Dievs! Lasot svētā Augustīna grāmatu “Atzīšanās” mēs varam mācīties pazīt cilvēku tādu, kāds viņš ir: “Kungs, [..] Tu esi mūs radījis sev pašam, un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr tā nav radusi mieru Tevī.”
Euharistijā Kristus ir klātesošs kā tas, kas sevi dāvā cilvēkam: “Un savējos, kurus Viņš šajā pasaulē bija iemīlējis, Viņš mīlēja līdz galam.” (Jņ 13, 1) Euharistijā Jēzus uz visiem laikiem paliks nesasniedzams paraugs, kā dzīvot otra cilvēka labā, kā mīlēt līdz galam. Mīlēt nozīmē teikt “jā” tam, kuru mīl. Šāds jāvārds raksturo Jēzus attiecības ar Tēvu. “Lūk, Es nāku, lai pildītu Tavu, Dievs, gribu.” (Ebr 10, 7) Vatikāna II koncils māca, ka cilvēks īsteno savu aicinājumu, vienīgi nesavtīgi sevi dāvājot citiem (sal. Gaudium et spes, 24). Jēzus mums dāvā sevi, lai mēs varētu mīlēt un sevi sniegt citiem. Lai šajos svētkos Dievs mūs apveltī ar žēlastību to piedzīvot savā dzīvē!
Comments are closed.