1869.gadā no Viļņas, kur Krievijas valdība slēdz Apmeklēšanas māsu klostera baznīcu, tika atvests lielais altāris ar sudraba antipediju. Retabls izbūvēts klasicisma stilā, ar horizontālām joslām tas dalās vairākos stāvos: apakšdaļu ar tabernākulu dala strupas joniešu kolonnas, savukārt centrālā daļa ar slaidām un elegantām korintiskām kolonnām akcentē galveno Sāpju Dievmātes svētbildi retabla centrā. Retabla centrā novietotā Sāpju Dievmātes glezna, kas veidota pēc Holandes skolas metodēm, segta ar zelta un sudraba rizu. Ir ziņas, ka tā katoļu laikos atradusies Doma kapelā. Svētbildes nosaukums bija Mater Dolorosa. Tas radīšana ir datējama ar 15.gadsimtu.

Baznīcas labajā pusē sānu altāris ir veltīts Sv.Antonija no Padujas, bet kreisajā pusē – Sv.Annas godam. Sānu altāri ir mazāki nekā galvenais altāris un ir ar vienkāršāku konstrukciju. Joniešu kolonnu vietu ieņem kvadrātiski pilastri. Visi trīs altāri rada ļoti veiksmīgu grupu, kas ir vērsta uz to , lai izceltu un papildinātu centrālo altāri, kas triju jomu bazilikas galasienai piešķir harmonisku integritāti un kalpo par svarīgu funkcionāli-dekoratīvu dievnama elementu. Baznīcas zālē, pie durvīm, redzams marmora svētītā ūdens trauks, kas arī ir veidots precīzās klasicisma formās.

Laikā no 1956.līdz 1961.g. uz sienām (virs triumfa arkas, sānu altāriem un vidējā joma) tapa mākslinieka P.Glaudāna gleznoti Jēzus un svēto dzīves skati.

1897.gadā draudzes  un kora dziedāšanu sāka pavadīt jaunas Emīla Martina firmā būvētas ērģeles.

Atzīmējot Dievmātes parādīšanos Lurdā 1858.gadā simtgadi, pēc 1958.gada baznīcā pa kreisi no ieejas ir ierīkota Rīgas ticīgajos tik ļoti populāra Lurdas Dievmātes grota.

092