Lasījums no Tobija grāmatas (Tob 1, 1a-2; 2, 1-9)
Tobijs no Neftali cilts un pilsētas Asīrijas ķēniņa Salmanasara laikā tika paņemts verdzībā. Tomēr, verdzībā būdams, viņš neatstāja patiesības ceļu.
Kādu reizi, kad bija Kunga svētku diena un Tobija namā bija sagatavots labs pusdienu galds, viņš sacīja savam dēlam: “Ej un atved dažus cilvēkus no mūsu cilts, kuri bīstas Dieva, lai viņi ēstu kopā ar mums!”
Dēls aizgāja, bet atgriezies paziņoja viņam, ka uz ielas nožņaugts guļ kāds no Izraēļa ļaudīm. Tobijs tūlīt piecēlās no galda, atstādams maltīti, un neēdis aizsteidzās pie mirušā. Viņš to slepus atnesa uz savām mājām, lai pēc saulrieta to piesardzīgi apbedītu. Paslēpis mirušā miesu, viņš ēda maizi ar žēlabām un trīsām, pieminēdams vārdus, ko Kungs bija sacījis ar pravieša Amosa lūpām: “Jūsu svētku dienas pārvērtīsies par asarām un sērām.”
Bet, kad saule bija norietējusi, Tobijs aizgāja un apbedīja mirušā miesu. Bet visi tuvinieki viņu bāra, sacīdami: “Šādas rīcības dēļ jau reizi bija pavēlēts tevi nonāvēt, un tu tik tikko izbēgi no nāves! Un tu atkal apbedī miroņus?” Tomēr Tobijs, Dievu bīdamies vairāk nekā ķēniņu, vāca nogalinātos cilvēkus, slēpa savā namā un naktīs tos apbedīja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 112 (111)
Refrēns: Svētīgi ir tie, kas Kunga bīstas.
vai: Alleluja!
Svētīgs ir vīrs, kas Kunga bīstas,
kam Viņa baušļi ļoti patīk.
Viņa pēcnācēji būs vareni virs zemes,
taisnīgo paaudze tiks svētīta. R.
Turība un bagātība būs viņa namā,
un viņa taisnība pastāvēs mūžam.
Taisnīgajiem tumsībā uzaust gaisma:
Viņš ir lēnīgs, žēlsirdīgs un taisnīgs. R.
Tīkams ir cilvēks, kas apžēlojas un aizdod,
un savas lietas taisnīgi kārto,
jo nemūžam viņš netiks satricināts.
Taisnīgais būs mūžīgā piemiņā. R.
Alleluja.
Jēzu Kristu, Tu esi uzticīgs liecinieks,
pirmdzimtais starp mirušajiem;
Tu mūs mīlēji un ar savām asinīm
nomazgāji mūsu grēkus.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 12, 1-12)
Tajā laikā Jēzus iesāka augstajiem priesteriem, Rakstu zinātājiem un vecākajiem runāt līdzībās: “Kāds cilvēks iestādīja vīnadārzu, uzcēla tam apkārt žogu, izraka vīna spiedi un uzbūvēja torni, un, iznomājis to dārzniekiem, aizceļoja tālumā.
Un attiecīgā laikā viņš sūtīja pie dārzniekiem kalpu, lai no dārzniekiem saņemtu vīnadārza augļus. Tie, to satvēruši, kalpu sasita un aizsūtīja atpakaļ tukšā. Tad viņš atkal sūtīja pie viņiem citu kalpu, bet tie ievainoja viņu galvā un apsmēja. Un viņš sūtīja vēl citu, bet tie viņu nonāvēja. Viņš sūtīja vēl daudzus citus, no kuriem tie dažus sasita, bet citus nogalināja.
Viņam vēl bija viens mīļš dēls. Un to viņš aizsūtīja pie viņiem kā pēdējo, sacīdams: “Manu dēlu viņi cienīs.” Bet vīnadārza strādnieki runāja savā starpā: “Šis ir mantinieks! Nāciet, nonāvēsim viņu, un mantojums būs mūsu!” Un tie satvēruši viņu nonāvēja un izmeta no vīnadārza ārā.
Ko tad darīs vīnadārza saimnieks? Viņš nāks un iznīcinās dārzniekus, un vīnadārzu atdos citiem.
Vai jūs neesat lasījuši Rakstos šādus vārdus: “Akmens, ko namdari atmeta, ir kļuvis par stūrakmeni. Tas ir Kunga darbs, un tas ir brīnums mūsu acīs”?”
Un tie meklēja, kā Viņu aizturēt, bet baidījās ļaužu. Jo tie saprata, ka Jēzus šo līdzību bija runājis pret viņiem. Un tie, atstājuši Viņu, aizgāja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.