Kādu dienu notika, ka Tobijs, noguris, apbedījot mirušos, bija pārnācis savā namā un, apgūlies pie mājas sienas, aizmiga. Viņam guļot, no bezdelīgas ligzdas viņam acīs iekrita sasiluši mēsli, un viņš kļuva akls.
Bet šo pārbaudījumu Kungs pieļāva, lai pēcnācējiem tiktu dots viņa pacietības paraugs, tāpat kā tas bija ar svēto Ījabu.
Tā kā jau no bērnības Tobijs bijās Dieva un ievēroja Viņa baušļus, viņš nesāka kurnēt pret Dievu par to, ka viņu piemeklēja akluma nelaime, bet palika nesatricināms Dieva bijībā, pateikdamies Dievam visās sava mūža dienās.
Jo, tāpat kā ķēniņi izzoboja svētīgo Ījabu, tā radinieki un padotie izsmēja Tobiju: “Kur ir tava cerība, kuras dēļ tu devi žēlsirdības dāvanas un apbedīji mirušos?” Bet Tobijs viņiem pārmeta, sacīdams: “Nerunājiet tā! Mēs taču esam svēto bērni un gaidām to dzīvi, ko Dievs dos tiem, kas savu ticību Viņam nekad nezaudē.”
Bet Tobija sieva Anna katru dienu auda un no savu roku darba, cik spēja nopelnīt, atnesa uzturam. Tāpēc reiz gadījās, ka viņa saņēma kazlēnu un to pārnesa mājās. Viņas vīrs, dzirdot tā blējienus, sacīja: “Raugiet, vai tikai tas nav zagts! Atdodiet to tā saimniekiem, jo mēs neko zagtu nedrīkstam ēst, nedz tam pieskarties!” Uz to viņa sieva sadusmojusies atbildēja: “Nu skaidri redzams, ka tukša ir kļuvusi tava cerība, un tagad nu atklājas tavas žēlastības dāvanas.” Un viņa šiem un līdzīgiem vārdiem bārās uz viņu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 112 (111)
Refrēns: Taisnīgs cilvēks uzticas Dievam.
vai: Alleluja!
Svētīgs ir vīrs, kas Kunga bīstas,
kam Viņa baušļi ļoti patīk.
Viņa pēcnācēji būs vareni virs zemes,
taisnīgo paaudze tiks svētīta. R.
Viņš nenobīsies no ļaunām vēstīm.
Viņa sirds ir droša un uzticas Kungam,
viņa sirds ir stipra, tā nebīsies,
kamēr viņš ar gandarījumu noskatīsies
uz saviem ienaidniekiem. R.
Viņš ir devīgs, dāvina nabagiem,
viņa taisnība pastāvēs mūžam,
viņa vara pieaugs ar godu. R.
Alleluja.
Mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs
lai apgaismo mūsu gara acis,
ka mēs zinātu, kādu cerību dod Viņa aicinājums.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 12, 13-17)
Tajā laikā Rakstu zinātāji un vecākie sūtīja pie Jēzus dažus no farizejiem un hērodiešiem, lai Viņu pieķertu vārdos.
Tie atnākuši Viņam sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiess un neiztopi nevienam, jo Tu neskaties uz cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu patiesībā. Vai drīkst maksāt ķeizaram nodokli vai ne? Vai mums jāmaksā vai nav jāmaksā?”
Bet Jēzus, pazīdams viņu viltību, sacīja tiem: “Kāpēc jūs mani kārdināt? Atnesiet man denāriju, lai Es redzu!” Un viņi atnesa. Un Viņš tiem sacīja: “Kā ir šis attēls un uzraksts?” Un tie Viņam atbildēja: “Ķeizara.” Tad Jēzus viņiem sacīja: “Atdodiet ķeizaram, kas ir ķeizara, un Dievam, kas ir Dieva!” Un tie brīnījās par Viņu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.