Svēto Rakstu lasījumi 02.07.2015 – Uzticies, dēls, tavi grēki tiek piedoti!

Tajās dienās Dievs pārbaudīja Ābrahamu un sacīja viņam: “Ābraham!” Viņš atbildēja: “Te es esmu.” Tad Dievs sacīja: “Ņem savu viendzimušo dēlu Īzāku, kuru tu mīli, un ej uz Morijas zemi, un tur upurē kā dedzināmo upuri uz viena no kalniem, kuru Es tev parādīšu.”
Tā Ābrahams, piecēlies agri no rīta, apsegloja savu ēzelīti, paņēma līdzi divus savus puišus un savu dēlu Īzāku un, sacirtis malku dedzināmajam upurim, cēlās un gāja uz vietu, par kuru Dievs viņam bija sacījis. Trešajā dienā viņš, pacēlis acis, ieraudzīja tālumā šo vietu. Tad viņš sacīja saviem puišiem: “Palieciet šeit pie ēzelīša! Bet es un zēns aiziesim līdz turienei un, pielūguši Dievu, atgriezīsimies pie jums.”
Un viņš, paņēmis malku, uzlika to savam dēlam Īzākam, bet pats nesa rokā uguni un nazi. Un, kad viņi abi soļoja līdzās, Īzāks sacīja savam tēvam Ābrahamam: “Mans tēvs!” Tas atbildēja: “Ko vēlies, dēls?” Zēns sacīja: “Lūk, uguns un malka, bet kur dedzināmā upura jērs?” Ābrahams atteica: “Dievs pats pagādās sev jēru dedzināmajam upurim, mans dēls.”
Un viņi abi līdzās soļoja tālāk un nonāca vietā, kuru Dievs viņam bija norādījis. Tur Ābrahams uzcēla altāri un salika virsū malku, un, sasējis savu dēlu Īzāku, uzlika viņu uz altāra virs sakrautās malkas. Un Ābrahams izstiepa roku un satvēra nazi, lai nokautu upurī savu dēlu. Un, lūk, Kunga eņģelis sauca no debesīm: “Ābraham, Ābraham!” Tas atbildēja: “Te es esmu.” Eņģelis sacīja: “Nepacel savu roku pret zēnu un nedari viņam neko ļaunu! Tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un manis dēļ neesi saudzējis pat savu vienīgo dēlu.” Ābrahams pacēla savas acis un ieraudzīja ērkšķu krūmā ar ragiem aizķērušos aunu. Paņēmis viņš upurēja to kā dedzināmo upuri dēla vietā. Un šo vietu Ābrahams nosauca vārdā: “Dievs redz.” No tā laika vēl šodien tiek sacīts: “Kalnā ir redzams Kungs.”
Tad Kunga eņģelis sauca Ābrahamam otrreiz no debesīm un sacīja: “Es esmu zvērējis pats pie sevis, saka Kungs. Tāpēc ka tu esi izdarījis šo lietu un neesi saudzējis savu viendzimušo dēlu, Es tevi svētīšu un vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūrmalā. Tavi pēcnācēji iekaros savu ienaidnieku vārtus, un visas zemes tautas tavos pēcnācējos tiks svētītas, tādēļ ka tu paklausīji manai balsij.”
Ābrahams atgriezās pie saviem kalpiem, un piecēlušies viņi kopā aizgāja uz Beršebu. Un Ābrahams dzīvoja Beršebā. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Psalms 115 (114)
Refrēns: Es staigāšu Kunga priekšā dzīvo zemē.
vai: Alleluja!

Es mīlu Kungu,
jo Viņš uzklausīja manas lūgšanas balsi,
jo Viņš pievērsa man savu ausi
tajā dienā, kad Viņu piesaucu. R.

Mani apvija nāves saites,
un elles valgi aizsniedza mani,
es nokļuvu spaidos un sāpēs.
Bet es piesaucu Kunga vārdu:
“Ak, Kungs, izglāb manu dzīvību!” R.

Kungs ir žēlsirdīgs un taisnīgs,
un mūsu Dievs ir žēlīgs.
Kungs sargā mazos ļaudis:
es biju nespēcīgs, Viņš mani izglāba. R.

Jo Viņš ir pasargājis no nāves manu dzīvību,
manas acis – no asarām,
manas kājas – no kritiena.
Es staigāšu Kunga priekšā dzīvo zemē. R.

Alleluja.
Dievs pasauli caur Kristu samierināja ar sevi
un mums deva samierināšanas vārdu.
Alleluja.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 9, 1-8)
Tajā laikā, iekāpis laivā, Jēzus pārcēlās atpakaļ pāri ezeram un atnāca uz savu pilsētu. Un, lūk, pie Viņa atnesa paralizēto, kas gulēja gultā. Jēzus, redzēdams viņu ticību, sacīja paralizētajam: “Uzticies, dēls, tavi grēki tiek piedoti!”
Un, lūk, daži no Rakstu zinātājiem sevī nodomāja: “Viņš zaimo.” Bet Jēzus, zinot viņu domas, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savā sirdī? Jo ko tad ir vieglāk pateikt: “Tavi grēki tiek piedoti,” – vai arī sacīt: “Celies un staigā!”?
Bet, lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes piedot grēkus,” tad Viņš teica paralizētajam: “Celies, ņem savu gultu un ej uz savām mājām!” Un tas piecēlās un aizgāja uz savām mājām. Bet ļaudis, to redzot, izbijās un slavēja Dievu, kas cilvēkam devis tādu varu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.