Svēto Rakstu lasījumi 03.08.2015 – Ne no maizes vien cilvēks dzīvo, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes.

Tajās dienās tuksnesī Izraēļa dēli sacīja: “Kas mums dos ēšanai gaļu? Mēs atceramies zivis, ko Ēģiptē ēdām par velti; atmiņā mums nāk gurķi, melones, puravi, sīpoli un ķiploki. Mūsu rīkle ir izkaltusi, mūsu acis neredz neko citu kā tikai mannu.”
Bet manna bija līdzīga koriandra sēklām un izskatījās kā bdellija. Ļaudis staigāja un to salasīja, pēc tam samala rokas dzirnavās vai saberza piestā un vārīja podā vai arī gatavoja plāceņus, kas garšoja tāpat kā eļļā cepta maize. Kad naktī pār nometnēm nolaidās rasa, reizē nolaidās arī manna.
Un Mozus dzirdēja ļaudis žēlojamies veselām ģimenēm, katru pie savas telts durvīm. Tad iedegās lielas Kunga dusmas. Tā Mozum šķita nepanesama lieta, un viņš sacīja Kungam: “Kāpēc Tu apbēdini savu kalpu? Kāpēc es neatrodu žēlastību Tavā priekšā? Un kādēļ Tu uzliki man visas šīs tautas nastu? Vai tad es ieņēmu visu šo tautu un to dzemdēju, ka Tu man saki: “Nēsā viņu savā klēpī, kā aukle mēdz nēsāt zīdaini, un nogādā zemē, par kuru esmu zvērējis viņu tēviem”? No kurienes man ņemt gaļu, lai dotu visiem šiem ļaudīm? Viņi kurn pret mani, sacīdami: “Dod mums gaļu, lai paēdam!” Nespēju vairs viens pats rūpēties par visu šo tautu, jo tas man ir pārāk grūti!
Ja tādā veidā Tu izturies pret mani, tad, lūdzu, nonāvē mani, bet, ja Tavās acīs esmu atradis žēlastību, lai man vairs nav jāskatās uz savu nelaimi!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Psalms 81 (80)
Refrēns: Dziediet Dievam, mūsu aizstāvim!

Mana tauta neklausījās manu balsi,
un Izraēlis mani neņēma vērā.
Un Es atstāju viņus viņu cietajai sirdij,
lai viņi staigā pēc savas iekāres. R.

Kaut mana tauta mani klausītu
un Izraēlis staigātu manus ceļus!
Es tūlīt satriektu viņu ienaidniekus
un savu roku vērstu pret tiem, kas viņus vajā. R.

Kunga ienaidnieki glaimotu viņam,
un viņu liktenis paliktu uz mūžiem;
bet savu tautu Es barotu ar kviešu treknumu,
ar medu no klints viņus mielotu. R.

Alleluja.
Ne no maizes vien cilvēks dzīvo,
bet no ikviena vārda,
kas iziet no Dieva mutes.
Alleluja.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 14, 13-21)
Tajā laikā, kad Jēzus dzirdēja par Jāņa Kristītāja nāvi, Viņš no turienes laivā aizbrauca savrup uz kādu tuksnešainu vietu. Bet ļaudis, to uzzinājuši, kājām sekoja Viņam no pilsētām.
Un Viņš izkāpjot ieraudzīja daudz ļaužu un iežēlojās par viņiem, un dziedināja viņu slimos.
Iestājoties vakaram, pie Viņa piegāja mācekļi un sacīja: “Šī vieta ir tuksnešaina, un jau ir vēla stunda. Atlaid ļaudis, lai viņi, aizgājuši uz ciemiem, nopirktu sev pārtiku.” Bet Jēzus atbildēja: “Viņiem nav nepieciešams iet. Dodiet jūs viņiem ēst!” Bet tie Viņam sacīja: “Mums šeit nekā nav, tikai piecas maizes un divas zivis.” Un Viņš sacīja: “Atnesiet man tās šurp!”
Un, pavēlējis ļaudīm apsēsties zālē, Jēzus ņēma piecas maizes un divas zivis un, paskatījies uz debesīm, maizes svētīja un lauza, un pasniedza mācekļiem, bet mācekļi – ļaudīm. Un visi ēda un paēda, un pielasīja ar atlikušajām drupatām pilnus divpadsmit grozus. Bet to, kas ēda, bija ap pieci tūkstoši vīriešu, neskaitot sievietes un bērnus. Tie ir Svēto Raksti vārdi.