Īzāks palika vecs, un viņa acis satumsa, un viņš vairs nespēja redzēt. Tad viņš pasauca Ezavu, savu vecāko dēlu, un viņam sacīja: “Mans dēls!” Tas atbildēja: “Te es esmu.”
Tēvs viņam sacīja: “Tu redzi, ka esmu kļuvis vecs un nezinu savu nāves dienu. Paņem savus ieročus, bultu maku un stopu un izej tīrumā! Un, kad būsi ko nomedījis, sagatavo no tā man azaidu, kādu tu zini man garšojam, un atnes, lai es nobaudītu. Un es tevi svētīšu, pirms mirstu.”
Bet Rebeka dzirdēja Īzāku runājam ar savu dēlu Ezavu. Un Ezavs aizgāja uz lauku, lai iegūtu medījumu un to atnestu.
Tad Rebeka ieģērba Ezava vislabākajās drēbēs, kādas viņai bija mājās, Jēkabu un apsēja viņa rokas ar kazlēnu ādām, un apsedza kakla kailās vietas. Pēc tam viņa savam dēlam Jēkabam ielika rokās vislabāko ēdienu un maizi, ko bija izcepusi.
Viņš, iegājis pie sava tēva, sacīja: “Mans tēvs!” Tas atbildēja: “Es klausos. Kas tu esi, mans dēls?” Un Jēkabs sacīja savam tēvam: “Es esmu Ezavs, tavs pirmdzimtais. Esmu izdarījis tā, kā tu man biji pavēlējis. Celies, apsēdies un ēd no mana medījuma, lai tava dvēsele svētītu mani!” Tad Īzāks atkal sacīja savam dēlam: “Kā tu tik ātri paspēji nomedīt, mans dēls?” Tas atbildēja: “Tā bija Kunga, tava Dieva, griba, ka man tā gadījās.”
Un Īzāks sacīja Jēkabam: “Panāc šurp, lai es tevi aptaustu, mans dēls, un pārliecinos, vai tu esi mans dēls Ezavs vai neesi.” Tas piegāja pie tēva, un Īzāks, viņu aptaustījis, sacīja: “Balss gan ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ezava rokas.” Un viņš nepazina to, jo spalvainās rokas atgādināja vecāko dēlu.
Bet, pirms to svētīt, viņš pajautāja vēlreiz: “Vai tu esi mans dēls Ezavs?” Jēkabs atbildēja: “Es esmu.” Tad Īzāks sacīja: “Pasniedz man, lai es varu ēst no tava medījuma, mans dēls, un lai mana dvēsele tevi svētītu!”
Kad pasniegto viņš bija apēdis, Jēkabs viņam pienesa arī vīnu. To izdzēris, Īzāks, Jēkaba tēvs, sacīja viņam: “Nāc pie manis un sniedz man skūpstu, mans dēls!” Tas piegāja un viņu noskūpstīja.
Un tēvs, sajutis drēbju smaržu, tūlīt viņu svētīja, sacīdams: “Lūk, mana dēla smarža kā pārpilna tīruma smarža, ko Dievs ir svētījis. Lai Dievs dod tev no debesu rasas un no zemes treknuma, un daudz labības un vīna! Un lai kalpo tev tautas, un ciltis lai atdod tev godu! Kļūsti par pavēlnieku saviem brāļiem, un tavā priekšā lai noliecas tavas mātes dēli! Kas tevi lādēs, lai pats ir nolādēts, un, kas tevi svētīs, lai pats tiek svētīts!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 135 (134)
Refrēns: Slavējiet Kungu, jo Viņš ir labs!
vai: Alleluja!
Slavējiet Kunga vārdu,
slavējiet jūs, Kunga kalpi,
kas stāvat Kunga namā,
mūsu Dieva nama pagalmos. R.
Slavējiet Kungu, jo Kungs ir labs,
dziediet Viņa vārdam, jo tas ir tīkams.
Jo Kungs ir izvēlējies Jēkabu
un Izraēli sev par īpašumu. R.
Jo es zinu, ka Kungs ir dižens
un mūsu Dievs ir pāri pār visiem dieviem.
Kungs izdara visu, ko vēlas,
debesīs un virs zemes,
jūrā un visās dzelmēs. R.
Alleluja.
Manas avis klausa manu balsi,
Es tās pazīstu,
un tās man seko.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 9, 14-17)
Tajā laikā Jāņa Kristītāja mācekļi piegāja pie Jēzus un jautāja: “Kāpēc mēs un farizeji bieži gavējam, bet Tavi mācekļi negavē?”
Un Jēzus viņiem sacīja: “Vai kāzu viesi var būt noskumuši, kamēr līgavainis ir pie viņiem? Bet nāks diena, kad līgavainis no viņiem tiks paņemts, un tad viņi gavēs.
Neviens nešuj jaunas drānas ielāpu uz vecām drēbēm, jo ielāps atplīst no drēbēm un caurums kļūst vēl lielāks.
Arī jaunu vīnu nelej vecos traukos, citādi trauki pārplīst un vīns izlīst, un trauki aiziet bojā. Bet jaunu vīnu lej jaunos traukos, un tad abi uzglabājas.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.