Tajās dienās Mozus māsa Mirjama un Ārons runāja pret Mozu viņa sievas etiopietes dēļ un sacīja: “Vai tad Kungs vienīgi caur Mozu ir runājis? Vai tad arī caur mums Viņš nerunāja?” Kad Kungs to dzirdēja – Mozus gan bija vispazemīgākais vīrs no visiem cilvēkiem, kas dzīvoja virs zemes, – Viņš tūlīt sacīja Mozum, Āronam un Mirjamai: “Aizejiet tikai jūs trīs pie Saiešanas telts!”
Kad viņi aizgāja, Kungs nokāpa mākoņa stabā un nostājās pie telts ieejas, un pasauca Āronu un Mirjamu. Kad tie piegāja, Viņš sacīja tiem: “Klausieties manus vārdus! Ja jūsu starpā būs kāds pravietis, Es viņam parādīšos redzējumā vai arī viņu uzrunāšu sapnī. Bet mans kalps Mozus nav tāds. Viņš visā manā namā ir uzticams. Jo ar viņu Es runāju vaigu vaigā, un viņš Kungu redz tieši, nevis caur līdzībām un tēliem. Kāpēc tad jūs nebijāties runāt sliktu par manu kalpu Mozu?” Un Kungs, iededzies pret viņiem dusmās, aizgāja. Arī mākonis, kas bija virs telts, attālinājās. Un, lūk, Mirjama pēkšņi kļuva balta no spitālības kā sniegs.
Kad Ārons uzlūkoja viņu un viņu redzēja spitālības skartu, viņš sacīja Mozum: “Lūdzu, mans kungs, nesodi mūs par šo grēku, ko mēs muļķīgi darījām! Nepieļauj, lai viņa kļūtu kā mironis vai kā nelaikā dzimušais, kas tiek izmests no savas mātes klēpja! Redzi, jau puse no viņas miesas ir spitālības saēsta.” Tad Mozus sauca uz Kungu, sacīdams: “Dievs, es lūdzu, izdziedini viņu!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 51 (50)
Refrēns: Apžēlojies, Kungs, jo mēs esam grēcīgi.
Dievs, apžēlojies par mani
savā lielajā žēlsirdībā
un savas labvēlības pilnībā
izdzēs manu netaisnību!
Mazgā mani tīru no noziedzības traipa
un no grēka mani šķīstī! R.
Jo es atzīstu savu vainu,
un mans grēks arvien ir manā priekšā.
Pret Tevi vien esmu grēkojis
un ļaunu darījis Tavā priekšā,
bet Tavs spriedums ir pareizs,
un Tavs lēmums ir taisnīgs. R.
Dievs, radi manī skaidru sirdi
un atjauno manī stingru garu!
Neatmet mani no sava vaiga
un savu Svēto Garu neatņem no manis! R.
Alleluja.
Rabbi, Tu esi Dieva Dēls,
Tu esi Izraēļa Ķēniņš.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 14, 22-36)
Un Jēzus tūdaļ lika Saviem mācekļiem kāpt laivā un pārcelties uz otru malu, tiekāms Viņš atlaidīs ļaudis. Un, ļaudis atlaidis, Viņš savrup uzkāpa kalnā Dievu lūgt. Un, kad vakars metās, Viņš tur palika viens pats.
Bet laiva bija jau jūras vidū; viļņi to mētāja, jo pūta pretvējš. Bet gaiļos Jēzus nāca pie tiem, pa jūras virsu staigādams. Un, kad mācekļi Viņu redzēja pa jūras virsu staigājam, tie izbijās un sacīja: “Tas ir spoks.” Un tie brēca aiz bailēm. Bet Jēzus tūdaļ tos uzrunāja un sacīja: “Turiet drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstieties!”
Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man nākt pie Tevis pa ūdens virsu.” Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas, gāja pa ūdens virsu un nāca pie Jēzus. Bet, lielu vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, viņš brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!” Un, tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un viņam sacīja: “Mazticīgais, kādēļ tu šaubījies?”
Un, kad tie iekāpa laivā, vējš nostājās. Un tie, kas bija laivā, metās Viņa priekšā ceļos un sacīja: “Patiesi Tu esi Dieva Dēls.” Un viņi pārcēlās uz otru malu un nāca Ģenecaretes zemē. Un, kad turienes ļaudis Viņu pazina, tie izsūtīja ziņu pa visu apgabalu, un tie atnesa pie Viņa visus neveselos un Viņu lūdza, ka tie drīkstētu tikai aizskart Viņa drēbju vīli; un, kas to aizskāra, kļuva vesels.
Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.