Tajās dienās pie ķēniņa Dāvida atnāca vēstnesis un paziņoja: “Izraēļa ļaužu sirdis pievērsušās Absalomam.”
Tad Dāvids deva pavēli visiem saviem kalpiem, kas ar viņu kopā bija Jeruzalemē: “Celieties! Bēgsim projām, jo Absaloma priekšā mums saudzēšanas nebūs! Steidzieties aiziet, lai viņš mums negaidīti neuzbrūk un nenes mums lielu nelaimi, un lai ar zobena asmeni nenonāvē pilsētas iedzīvotājus!”
Dāvids gāja uz Olīvkalnu. Viņš kāpa tajā basām kājām un apsegtu galvu un raudāja. Tāpat visi ļaudis, kas ar viņu bija, apsedza galvu un kāpa kalnā raudādami.
Ķēniņš Dāvids nonāca Bahurimā. Un, lūk, no turienes izgāja kāds vīrs no Saula dzimtas piederīgajiem, vārdā Šimejs, Geras dēls. Viņš iedams lādēja un apmētāja akmeņiem Dāvidu un visus ķēniņa Dāvida kalpus, lai gan ķēniņa labajā un kreisajā pusē līdzi gāja daudz ļaužu un visi drosmīgākie vīri.
Šimejs, lādēdams ķēniņu, sacīja tā: “Projām, projām tu, asinskārais cilvēk un ļaundari! Pār tevi Kungs nu ir licis nākt visām Saula dzimtas asinīm, jo tu viņam atņēmi valdīšanu. Tavu valsti Kungs atdeva tava dēla Absaloma rokā. Un, lūk, tagad tevi vajā tavs paša ļaunums, jo tu esi asinskārs vīrs.”
Bet Abišajs, Seruja dēls, sacīja ķēniņam: “Kāpēc tas beigtais suns lād manu kungu, ķēniņu? Es iešu un nocirtīšu viņam galvu.” Bet ķēniņš atbildēja: “Kas man un jums, Seruja dēli? Ja viņš lād un ja Kungs viņam ir licis lādēt Dāvidu, tad kas gan var iedrošināties pateikt: “Kāpēc tu tā dari”?”
Un Dāvids sacīja Abišajam un visiem saviem kalpiem: “Lūk, mans paša dēls, kas ir cēlies no manām miesām, tīko pēc manas dzīvības; vēl jo vairāk tagad šis benjaminietis. Lieciet viņu mierā, lai lād, kā Kungs viņam to atļāva! Varbūt Kungs uzlūkos manu vajāšanu un atlīdzinās man ar labu par šodienas lāstiem.” Un tā Dāvids ar saviem ļaudīm devās tālāk. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 3
Refrēns: Celies, Kungs, glāb manu dzīvību!Kungs, cik daudz ir to, kas mani vajā!
Daudzi saceļas pret mani, daudzi par mani saka:
“Viņam nav glābiņa pie Dieva.” R.
Bet Tu, Kungs, esi mans patvērums,
Tu esi mans gods, Tu pacel man galvu.
Skaļā balsī es saucu uz Kungu,
un Viņš uzklausīja mani no sava svētā kalna. R.
Es apgūlos, aizmigu un atkal piecēlos,
jo Kungs mani sargāja.
Nemaz es nebīšos no ļaužu tūkstošiem,
kas mani ielenc.
Celies, Kungs! Mans Dievs, atpestī mani! R.
Alleluja.
Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū,
un Dievs ir apmeklējis savus ļaudis.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 5, 1-20)
Jēzus un Viņa mācekļi nonāca ezera otrā krastā geraziešu zemē. Kad Viņš bija izkāpis no laivas, tūlīt no kapiem Viņam pretī izskrēja nešķīstā gara apsēsts cilvēks. Šis cilvēks pastāvīgi dzīvoja kapos, un neviens viņu vairs nevarēja sasiet pat ar važām, jo bieži viņš tika saistīts ar ķēdēm un valgiem, tomēr ķēdes viņš pārrāva un valgus saraustīja, un nebija neviena, kas spētu viņu savaldīt. Dienām un naktīm aizvien viņš klaigāja pa kapiem un kalniem un dauzīja sevi ar akmeņiem.
No tālienes ieraudzījis Jēzu, viņš pieskrēja klāt un, atdevis Viņam godu, skaļā balsī kliedza: “Ko Tu no manis gribi, Jēzu, Visaugstā Dieva Dēls? Es Tevi zvērinu pie Dieva, nemoki mani!” – tādēļ ka Viņš tam sacīja: “Izej, nešķīstais gars, no šī cilvēka!” Un Jēzus viņam jautāja: “Kāds ir tavs vārds?” Tas Viņam atbildēja: “Leģions ir mans vārds, jo mūsu ir daudz.” Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos neizsūtītu no šī apvidus. Bet tur ganījās uz kalna liels cūku bars. Tāpēc tie lūdza Viņu, sacīdami: “Sūti mūs cūkās, lai mēs tajās varētu ieiet!” Un Viņš tiem atļāva. Un nešķīstie gari izgāja un sagāja cūkās. Un ganāmpulks – ap divi tūkstoši cūku – ar lielu sparu metās pār krauju ezerā un tajā noslīka.
Bet gani aizbēga un pastāstīja par to pilsētā un laukos. Un ļaudis izgāja skatīties, kas noticis. Un, atnākuši pie Jēzus, viņi ieraudzīja nešķīstā gara apsēsto, kurā iepriekš bija leģions, tagad sēžam apģērbtu un pilnā prātā, un viņus pārņēma bailes. Bet tie, kuri bija redzējuši, izstāstīja viņiem, kā tas ar nešķīstā gara apsēsto bija noticis, un arī par cūkām. Tad viņi sāka lūgt Jēzu, lai Viņš aiziet no to robežām.
Kad Jēzus sēdās laivā, tas, kurā bija nešķīstais gars, Viņu lūdza, lai atļauj palikt kopā ar Viņu. Bet Viņš nepiekrita un tam sacīja: “Ej uz mājām pie savējiem un stāsti viņiem, kādas lietas Kungs tev ir darījis un kā ir apžēlojies par tevi.” Tā viņš aizgāja un sāka sludināt Dekapolē, kādas lietas viņam Jēzus bija darījis, un visi brīnījās. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.