Lasījums no pravieša Daniēla grāmatas (Dan 13, 41c-62)
Tajās dienās Babilonas trimdā Izraēļa sapulce notiesāja uz nāvi Zuzannu, ko nepatiesi bija apsūdzējuši divi vecākie. Bet Zuzanna iesaucās skaļā balsī un sacīja: “Mūžīgais Dievs, kas pazīsti apslēptas lietas un visu zini, pirms tas notiek, Tu taču zini, ka viņi pret mani ir devuši netaisnu liecību! Un, lūk, es mirstu, lai gan neko tādu netiku darījusi, ko viņi ļaunprātīgi pateica pret mani.”
Un Kungs uzklausīja Zuzannas balsi. Kad viņa tika vesta uz nāvi, Dievs pamudināja svētu garu kādā jauneklī, kura vārds bija Daniēls. Un viņš iesaucās skaļā balsī: “Es neesmu vainīgs pie viņas asinīm!” Un visa tauta, pievērsusies viņam, jautāja: “Kas tie par vārdiem, kurus tu pateici?” Viņš, stāvēdams to vidū, sacīja: “Vai tad tik neprātīgi jūs esat, Izraēļa dēli? Neizpētījuši un neizsprieduši, kur ir patiesība, jūs pazudināt Izraēļa meitu! Griezieties atpakaļ uz tiesu, jo tie pret viņu ir devuši nepatiesu liecību!”
Tad visa tauta ar steigu griezās atpakaļ, bet vecākie viņam teica: “Nu, tad nāc, apsēdies mūsu vidū un izskaidro mums, tādēļ ka Dievs tev deva vecākuma privilēģijas.” Bet Daniēls sacīja: “Nošķiriet viņus tālu vienu no otra, un es viņus iztiesāšu.”
Kad tie bija nošķirti viens no otra, viņš pasauca vienu no viņiem un tam sacīja: “Tu, ļaunumā par veci kļuvušais! Tagad nāk atklātībā tavi grēki, ko tu iepriekš darīji, spriezdams netaisnīgu tiesu, apspiezdams nevainīgos un atbrīvodams vainīgos, lai gan Kungs bija sacījis: “Nevainīgo un taisnīgo tev nebūs nonāvēt!” Tāpēc tagad, ja viņu tiki redzējis, tad saki: zem kura koka tu redzēji viņus sarunājamies?” Viņš atbildēja: “Zem mastikas koka.” Bet Daniēls sacīja: “Pareizi! Tu sameloji pats pret savu galvu, jo, lūk, Dieva eņģelis, saņēmis no Dieva spriedumu, pārplēsīs tevi uz pusēm.”
Aizsūtījis to projām, viņš lika atvest otru un tam teica: “Kanaāniešu, bet ne jūdu pēcnācēj, skaistums tevi pievīla, un iekāre sagrozīja tavu sirdi. Tā jūs darījāt ar Izraēļa meitām, un viņas baidīdamās neatteica jums, tomēr Jūdas meita nepacieta jūsu nekrietnību. Bet tagad saki man: zem kura koka tu pieķēri viņus sarunājamies?” Viņš atbildēja: “Zem ozola.” Bet Daniēls viņam sacīja: “Pareizi! Tu sameloji pats pret savu galvu, jo Dieva eņģelis gaida ar zobenu, lai tevi pārcirstu uz pusēm un jūs nonāvētu.”
Tad visa sapulce iesaucās skaļā balsī un slavēja Dievu, kas izglābj tos, kas paļaujas uz Viņu. Un viņi visi cēlās pret abiem vecākajiem, jo Daniēls tos ar viņu pašu muti bija atmaskojis nepatiesas liecības došanā. Un ar viņiem tika izdarīts tāpat, kā viņi tika ļaunu darījuši tuvākajam; ar viņiem tika izdarīts pēc Mozus Likuma, un viņi tika nonāvēti.
Un tajā dienā tika izglābtas nevainīgas asinis. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

vai: Dan 13, 1-9.15-17.19-30.33-62

Psalms 23 (22)
Refrēns: Nekas mani nebaida,
jo Tu esi pie manis.

Kungs mani vada, man nekā netrūks:
zālainās ganībās Viņš dod man vietu,
Viņš aizved mani pie ūdens, kas veldzē,
manai dvēselei Viņš atjauno spēkus.
Sava vārda dēļ Viņš mani vada
pa taisnības ceļiem. R.

Pat ja es staigāšu tumšā nāves ielejā,
es nebīšos ļaunuma, jo Tu esi pie manis.
Tavs spieķis un gana rīkste
liek man paļauties uz Tevi. R.

Tu esi klājis man galdu,
maniem ienaidniekiem redzot.
Tu svaidi manu galvu ar eļļu,
mans kauss ir pildīts līdz malām. R.

Tava laipnība un žēlastība
mani pavadīs no dienas dienā.
Un es palikšu Kunga namā
visās sava mūža dienās. R.

Lai ir slavēts Dieva Vārds!
Es negribu grēcinieka nāvi,
bet gan lai viņš atgriežas un dzīvo.
Lai ir slavēts Dieva Vārds!

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 8, 1-11)
Tajā laikā Jēzus aizgāja uz Eļļas kalnu. Bet rītausmā Viņš atkal atnāca uz svētnīcu. Un visi ļaudis gāja pie Viņa, un Viņš apsēdies mācīja tos.
Te Rakstu zinātāji un farizeji atveda laulības pārkāpšanā pieķertu sievieti un, viņu nostādījuši vidū, sacīja Jēzum: “Mācītāj, šī sieviete ir tieši pieķerta laulības pārkāpšanā. Likumā Mozus mums ir pavēlējis tādas nomētāt ar akmeņiem. Bet ko Tu saki?” Taču viņi to jautāja, Jēzu pārbaudīdami, lai varētu Viņu apsūdzēt.
Bet Jēzus noliecās un rakstīja ar pirkstu uz zemes.
Un, tā kā viņi nemitējās jautāt, Jēzus atliecās taisni un viņiem sacīja: “Kurš no jums ir bez grēka, tas lai pirmais met akmeni uz viņu!” Un, atkal noliecies, Viņš rakstīja uz zemes.
To dzirdot, viņi cits pēc cita, sākot ar vecākajiem, sāka iet projām. Palika Jēzus viens pats un sieviete, kas stāvēja vidū. Tad, piecēlies taisni, Jēzus viņai sacīja: “Sieviete, kur viņi ir? Vai neviens tevi nepazudināja?” Viņa atbildēja: “Nē, Kungs, neviens.” Tad Jēzus sacīja: “Arī Es tevi netiesāju. Ej un negrēko vairs!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

vai: Lai ir slavēts Dieva Vārds!
Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība,
kas man tic, tas nemirs nemūžam.
Lai ir slavēts Dieva Vārds!

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 11, 3-7.17.20-27.33b-45)
Tajā laikā Lācara māsas sūtīja Jēzum ziņu, sacīdamas: “Kungs, lūk, tas, kuru Tu mīli, ir saslimis.” Bet Jēzus, to dzirdot, sacīja: “Šī slimība nav uz nāvi, bet gan Dieva godam, lai Dieva Dēls tās dēļ tiktu pagodināts.”
Bet Jēzus mīlēja Martu un viņas māsu, un Lācaru. Tomēr, dzirdēdams, ka Lācars slimo, Viņš palika tajā vietā, kur uzturējās, vēl divas dienas. Tikai pēc tam Viņš sacīja mācekļiem: “Iesim atkal uz Jūdeju.” Tā Jēzus aizgāja un atrada Lācaru jau četras dienas guļam kapā.
Kad Marta izdzirdēja, ka nāk Jēzus, viņa izsteidzās Tam pretī; bet Marija palika mājās. Marta sacīja Jēzum: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu nomiris! Bet arī tagad es zinu, ka Dievs Tev dos visu, ko vien Tu lūgsi.” Jēzus viņai teica: “Tavs brālis celsies augšā.” Marta atbildēja: “Es zinu, ka viņš celsies augšā, kad būs augšāmcelšanās Pastarajā dienā.” Jēzus viņai sacīja: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas tic man, tas dzīvos, kaut arī būtu miris. Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nemirs nemūžam. Vai tu tam tici?” Viņa Tam atbildēja: “Jā, Kungs! Es allaž esmu ticējusi, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kas esi atnācis pasaulē.”
Jēzus tika garā saviļņots un ļāvās aizkustinājumam. Un Viņš jautāja: “Kur jūs viņu nolikāt?” Tie atbildēja: “Kungs, nāc un paskaties!” Jēzus sāka raudāt. Bet jūdi sacīja: “Lūk, kā Viņš to mīlēja!” Bet daži no viņiem teica: “Vai tad Viņš, kurš atvēra acis aklajam, nevarēja izdarīt tā, lai šis nenomirtu?” Bet Jēzus, atkal sevī saviļņots, piegāja pie kapa. Tā bija ala, un tai virsū bija uzlikts akmens.
Jēzus sacīja: “Noņemiet akmeni!” Marta, nomirušā māsa, Viņam teica: “Kungs, viņš jau smako, jo pagājušas jau četras dienas, kopš viņš ir kapā!” Jēzus viņai sacīja: “Vai tad Es tev neteicu, ka tu redzēsi Dieva godību, ja ticēsi?” Tad viņi noņēma akmeni. Bet Jēzus, pacēlis acis uz augšu, sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu mani uzklausīji. Es jau zināju, ka Tu mani vienmēr uzklausi, bet Es to sacīju apkārt stāvošo ļaužu dēļ, lai viņi ticētu, ka Tu mani sūtīji.”
Un, to pateicis, Viņš skaļā balsī iesaucās: “Lācar, nāc ārā!” Mirušais, audeklos sasietām rokām un kājām, izgāja ārā. Viņa seja bija apsegta ar sviedrautu.
Jēzus viņiem sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!” Tad daudzi no jūdiem, kas bija atnākuši pie Marijas un redzēja, ko Jēzus izdarīja, ieticēja Viņam. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.