Tajās dienās Pāvils no Milētas sūtīja uz Efezu un saaicināja Baznīcas priesterus. Kad tie bija atnākuši pie viņa, viņš tiem sacīja: “Jūs zināt, kāds es biju pie jums šo laiku no pirmās dienas, kad ierados Āzijā; kā es kalpoju Kungam visā pazemībā un asarās, un pārbaudījumos, kas jūdu ļaunprātības dēļ mani piemeklēja; kā neizvairījos ne no kā derīga, ko nebūtu jums sludinājis un mācījis publiski un mājās, aicinādams jūdus un grieķus uz atgriešanos pie Dieva un uz ticību mūsu Kungam Jēzum.
Bet tagad, lūk, Gara mudināts, es dodos uz Jeruzalemi, nezinādams, kas mani tur sagaida, kā tikai to, ko Svētais Gars man visās pilsētās atgādina, ka mani gaida važas un ciešanas.
Bet es nemaz tik augstu nevērtēju savu dzīvību, ja vien es pabeigtu savu skrējienu un kalpošanu, ko esmu saņēmis no Kunga Jēzus, – dotu liecību par Dieva žēlastības Evaņģēliju.
Un, lūk, tagad es zinu, ka jūs visi, kuru vidū es staigāju, sludinādams Valstību, vairs neredzēsiet manu vaigu. Tāpēc es jums šodien apliecinu, ka esmu tīrs no jebkādām asinīm, jo es nevairījos jums sludināt Dieva gribu visā pilnībā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 68 (67)
Refrēns: Dziediet Kungam, visas tautas!
vai: Alleluja!
Dievs, Tu sūtīji bagātu lietu,
savu iztvīkušo mantojumu Tu atspirdzināji.
Tavs ganāmpulks tur apmetās dzīvot;
savā labestībā, Dievs, Tu gādāji par nabagu. R.
Lai Kungs diendienā ir slavēts;
mūs nesīs Dievs – mūsu pestīšana.
Mūsu Dievs ir glābējs Dievs,
un Kungs ļauj izbēgt no nāves. R.
Alleluja.
Es lūgšu Tēvu,
un Viņš jums dos citu Iepriecinātāju,
lai Tas paliktu pie jums mūžam.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 17, 1-11a)
Pēdējo vakariņu laikā Jēzus, pacēlis acis uz debesīm, sacīja: “Tēvs, stunda ir pienākusi! Pagodini savu Dēlu, lai Dēls pagodinātu Tevi un lai visiem, kurus Tu Viņam devi, dāvātu mūžīgo dzīvi, tā kā Tu Viņam esi devis varu pār ikvienu miesu. Bet mūžīgā dzīve ir tā, ka viņi atzītu Tevi, vienīgo, patieso Dievu, un To, kuru Tu sūtīji, – Jēzu Kristu.
Es Tevi pagodināju virs zemes, izpildīju darbu, ko Tu man biji devis darīt. Un tagad pagodini mani, Tēvs, Tevis paša priekšā ar to godu, kāds man bija pie Tevis, pirms pasaule tapa.
Es atklāju Tavu vārdu ļaudīm, kurus Tu man devi no pasaules. Viņi bija Tavi, un Tu viņus atdevi man, un viņi glabāja Tavus vārdus. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu man devi, ir no Tevis, jo vārdus, kurus Tu man uzticēji, Es nodevu viņiem. Un viņi tos pieņēma un patiesi atzina, ka Es esmu izgājis no Tevis, un ticēja, ka Tu mani esi sūtījis.
Es lūdzu par viņiem. Es lūdzu nevis par pasauli, bet gan par tiem, kurus Tu man devi, jo viņi ir Tavi. Un viss manējais ir Tavs, un Tavējais – mans. Un viņos Es esmu pagodināts. Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es aizeju pie Tevis.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.