Tajās dienās pār izraēliešu tiesnesi Jefti nāca Kunga Gars, un viņš pārstaigāja Gileādu un Manasi un nonāca Gileādas Mispā, un no turienes devās pret Amona dēliem.
Un viņš deva īpašu solījumu Kungam, sacīdams: “Ja Tu nodosi manās rokās Amona dēlus, tad, kas vien pirmais izies no mana nama durvīm man pretī, kad es ar mieru atgriezīšos no kaujas ar Amona dēliem, to es upurēšu Kungam kā dedzināmo upuri.”
Un Jefte devās pret Amona dēliem, lai karotu pret viņiem. Un Kungs viņus nodeva viņa rokās. Un viņš tos sakāva visā apgabalā no Aroēras līdz Mennitas apkaimei, tas ir, divdesmit pilsētas, un vēl tālāk līdz Abel-Keraminai. Tā bija briesmīga sakāve. Un izraēlieši pazemoja Amona dēlus.
Kad pēc tam Jefte atgriezās uz Mispu savā namā, viņam pretī dejas solī, zvārgulīšiem skanot, izgāja viņa vienīgā meita. Un citu bērnu viņam nebija. Ieraudzījis viņu, tas pārplēsa savas drēbes un iesaucās: “Ak, mana meita! Tu lauztin salauzi mani! Un arī tu esi no tiem, kas mani sāpina! Es taču biju atvēris savu muti Kunga priekšā un neko citu vairs nevaru darīt.”
Viņa tam atbildēja: “Ja Kunga priekšā tu biji vēris vaļā savu muti, tad dari ar mani, kā esi solījis, jo Kungs tev ļāva atriebties un uzvarēt tavus ienaidniekus, Amona dēlus.”
Tad viņa sacīja tēvam: “Tikai ļauj man izdarīt to, ko es lūdzu, – palaid mani, lai es varu aiziet kalnos un divus mēnešus kopā ar savām draudzenēm apraudāt savu jaunavību.” Viņš tai atbildēja: “Ej!” – un atlaida viņu uz diviem mēnešiem.
Un viņa, aizgājusi ar savām draudzenēm kalnos, apraudāja savu jaunavību. Un, kad divi mēneši bija pagājuši, viņa atgriezās pie sava tēva. Un viņš izpildīja pār to savu īpašo solījumu. Bet viņa vēl nebija pazinusi vīru. No tā laika Izraēlī cēlās ieradums un tika saglabāta paraža, ka Izraēļa meitas ik gadus sanāk kopā un četras dienas apraud gileādieša Jeftes meitu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 40 (39)
Refrēns: Lūk, es nāku pildīt Tavu gribu.
Svētīgs ir vīrs,
kas cer uz Kungu
un nav raudzījies uz lepnajiem
un tiem, kas pievēršas meliem. R.
Kaujamo un ēdamo upuri Tu neesi gribējis,
bet esi atvēris man ausis.
Dedzināmo un gandarīšanas upuri
Tu neesi prasījis,
tad es sacīju: “Lūk, es nāku.” R.
Grāmatas tīstoklī ir rakstīts par mani.
Pildīt Tavu gribu, mans Dievs, es vēlos;
un Tavs Likums ir manā sirdī.
Es sludināju Tavu taisnību lielā draudzē;
lūk, savas lūpas es neaizvēru – Kungs, Tu zini. R.
Alleluja.
Nenocietiniet šodien savu sirdi,
bet ieklausieties Kunga balsī!
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 22, 1-14)
Tajā laikā Jēzus, atbildēdams farizejiem un tautas vecākajiem, atkal runāja līdzībās: “Debesu valstība pielīdzināma cilvēkam, ķēniņam, kas savam dēlam sarīkoja kāzas. Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt ielūgtos kāzās, bet viņi negribēja nākt.
Un viņš atkal izsūtīja citus kalpus, sacīdams: “Sakiet ielūgtajiem: “Lūk, es esmu sagatavojis savu mielastu, mani vērši un treknie lopi ir nokauti, un viss ir sagatavots. Nāciet kāzās!”” Bet viņi tam nepiegrieza vērību un aizgāja cits savā tīrumā, cits savā tirdzniecībā, bet pārējie satvēra viņa kalpus un, tos izsmējuši, nonāvēja.
Bet ķēniņš sadusmojās un, nosūtījis savu karaspēku, nonāvēja šos slepkavas un nodedzināja viņu pilsētu.
Tad viņš sacīja saviem kalpiem: “Kāzas gan ir sarīkotas, bet aicinātie nebija cienīgi. Tāpēc ejiet uz krustcelēm un aiciniet kāzās visus, ko sastapsiet!”
Un viņa kalpi izgāja uz lielceļiem un saaicināja visus, kādus vien atrada, – ļaunus un labus. Un kāzu nams piepildījās ar viesiem.
Ķēniņš izgāja aplūkot viesus un ieraudzīja tur cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs, un sacīja viņam: “Draugs, kā tu šeit ienāci, nebūdams kāzu tērpā?” Bet tas palika kā mēms.
Tad ķēniņš sacīja kalpiem: “Sasieniet viņa kājas un rokas un izmetiet viņu ārā tumsā: tur būs raudāšana un zobu griešana.” Jo daudz ir aicināto, bet maz izredzēto.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.