Tajās dienās Dāvids, atvests pie Saula, tam sacīja: “Lai nevienam nenodreb sirds filistieša dēļ! Es, tavs kalps, iešu un cīnīšos ar šo filistieti.”
Un Sauls atbildēja Dāvidam: “Tu nespēsi šim filistietim stāties pretī, nedz cīnīties ar viņu, jo tu esi vēl zēns, bet viņš ir karavīrs jau kopš savas jaunības.” Bet Dāvids sacīja: “Kungs, kas izglāba mani no lauvas un no lāča ķetnām, atbrīvos mani arī no šī filistieša rokas.” Tad Sauls sacīja Dāvidam: “Ej, un Kungs lai ir ar tevi!”
Viņš paņēma rokās savu nūju, izlasīja no strauta piecus vieglus akmeņus, ielika tos gana tarbā, kuru mēdza lietot kā akmeņu maisiņu, un, nesdams rokā lingu, devās pretī filistietim.
Bet filistietis nāca arvien tuvāk Dāvidam, un viņa ieroču nesējs soļoja tam pa priekšu. Kad filistietis pamanīja Dāvidu un to uzlūkoja, viņš nonievāja to, jo tas vēl bija jauns zēns, ruds un glīts pēc izskata. Un filistietis sacīja Dāvidam: “Vai tad es esmu suns, ka tu man pretī nāc ar nūju?” Un filistietis lādēja Dāvidu, piesaukdams savus dievus, un sacīja Dāvidam: “Nāc šurp pie manis, un es atdošu tavu miesu debesu putniem un meža zvēriem.”
Bet Dāvids atbildēja filistietim: “Tu ej man virsū ar zobenu, šķēpu un dunci, bet es nāku tev pretī debespulku Kunga, Izraēļa karapulku Dieva, vārdā, kuru tu esi zaimojis. Šodien Kungs tevi atdos manās rokās, un es tevi sitīšu un nocirtīšu tev galvu. Un tavu beigto miesu un filistiešu karotāju līķus es šodien atdošu debesu putniem un meža zvēriem, lai visa pasaule zinātu, ka Dievs ir ar Izraēli, un lai zinātu visi šeit sapulcinātie ļaudis, ka Kungs izglābj ne jau ar zobenu un šķēpu. Šis ir Viņa karš, un Viņš jūs nodos mūsu rokās.”
Un, lūk, kad filistietis piecēlās un nāca, tuvodamies Dāvidam, Dāvids pasteidzās un izskrēja pretī filistietim uz cīņu. Un viņš iebāza roku tarbā, izņēma vienu akmeni un laida to ar lingu, un trāpīja filistietim pierē. Akmens iesprūda filistieša pierē, un viņš uz mutes nokrita zemē. Tā Dāvids uzvarēja filistieti ar lingu un akmeni un sasisto filistieti nogalināja. Tā kā Dāvida rokā nebija zobena, viņš pieskrēja klāt un, uzrāpies filistietim virsū, satvēra viņa zobenu, un, izvilcis to no maksts, nonāvēja viņu, nocirzdams tam galvu.
Kad filistieši redzēja, ka viņu varenākais karotājs bija kritis, viņi metās bēgt. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 144 (143)
Refrēns: Lai ir slavēts Kungs, mans stiprums!Lai slavēts ir Kungs, mana klints,
kas manas rokas māca cīņai
un manus pirkstus – karam. R.
Mans spēks un cietoksnis,
mans patvērums un glābējs,
mans vairogs un tas, uz kuru es ceru,
kurš pakļauj man manu tautu. R.
Dievs, es dziedāšu Tev jaunu dziesmu,
Tev spēlēšu uz desmit stīgu kokles.
Tu karaļiem devi uzvaru,
Tu izglābi Dāvidu, savu kalpu,
no ļauna zobena. R.
Alleluja.
Jēzus sludināja Labo Vēsti
par Dieva valstību
un dziedināja ļaudīm visas kaites.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 3, 1-6)
Tajā laikā Jēzus atkal iegāja sinagogā. Tur bija cilvēks ar nokaltušu roku. Un tie vēroja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai tad varētu Viņu apsūdzēt. Un Jēzus sacīja cilvēkam, kam bija nokaltusi roka: “Nostājies vidū!” Bet tiem Viņš jautāja: “Vai sabatā ir atļauts darīt labu vai arī ļaunu? Dzīvību izglābt vai arī iznīcināt?” Bet viņi klusēja.
Un Jēzus, uzlūkodams visapkārt tos ar dusmām un noskumis par viņu cietsirdību, sacīja cilvēkam: “Izstiep roku!” Un viņš izstiepa roku, un tā kļuva vesela. Bet farizeji, izgājuši ārā, tūlīt ar hērodiešiem sarīkoja apspriedi pret Jēzu, kā Viņu nonāvēt. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.