Vigīlijas Mise
Lasījums no pravieša Jeremija grāmatas (Jer 1, 4-10)
Tajās dienās man atklājās Kunga vārds: “Pirms Es tevi izveidoju mātes miesās, Es tevi pazinu, un, pirms tu nāci pasaulē, Es tevi svētīju un izredzēju par pravieti tautām.”
Un es sacīju: “Ak, Kungs Dievs! Es taču neprotu runāt, jo esmu vēl jauneklis.” Bet Kungs man atbildēja: “Nesaki: es esmu vēl jauneklis. Jo tu iesi, pie kā vien Es tevi sūtīšu, un runāsi visu, ko vien tev pavēlēšu.
Nebīsties no viņiem, jo Es esmu ar tevi, lai tevi izglābtu!” saka Kungs. Un Kungs izstiepa savu roku un pieskārās manai mutei.
Un Kungs man sacīja: “Lūk, Es devu savus vārdus tavā mutē. Redzi, šodien Es tevi iecēlu pār tautām un pār valstīm, lai tu aizvāktu un noārdītu, lai sagrautu un izklīdinātu, lai būvētu un dēstītu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 71 (70)
Refrēns: No manas mātes klēpja
Tu esi mans sargātājs.
Uz Tevi, Kungs, es ceru,
nemūžam lai es netieku apkaunots.
Savā taisnībā atbrīvo mani
un mani izglāb,
pievērs man savu ausi
un atpestī mani! R.
Esi man par aizsardzības klinti un cietoksni,
lai Tu atpestītu mani,
jo Tu esi mans stiprums un patvērums.
Mans Dievs, izrauj mani no grēcinieka rokas
un no nekrietnā un likumpārkāpēja rokas! R.
Jo Tu, Kungs, esi manas ilgas,
Kungs, Tu mana cerība kopš jaunības.
Kopš dzimšanas esmu paļāvies uz Tevi,
no manas mātes klēpja
Tu esi mans sargātājs. R.
Mana mute sludinās Tavu taisnību,
visu dienu – Tavu palīdzību.
Dievs, Tu esi mani mācījis kopš manas jaunības,
un es līdz šim laikam sludinu
Tavus brīnumdarbus. R.
Lasījums no svētā apustuļa Pētera pirmās vēstules (1 Pēt 1, 8-12)
Jūs mīlat Jēzu Kristu, lai gan neesat Viņu redzējuši. Arī tagad, neredzēdami, taču ticēdami Viņam, jūs līksmojat ar neizsakāmu un godpilnu prieku, sasniegdami savas ticības mērķi – dvēseļu atpestīšanu.
Pestīšanu meklēja un pētīja pravieši, kuri sludināja jums nolemto žēlastību. Viņi centās izzināt, uz kuru brīdi un uz kādu laiku norādīja viņos esošais Kristus Gars, kas iepriekš paredzēja Kristus ciešanas un tām sekojošo godību.
Viņiem tika atklāts, ka ne viņiem pašiem, bet gan jums kalpoja tas, ko jums tagad pēc Svētā Gara atsūtīšanas no Debesīm ir vēstījuši tie, kas jums pasludināja Evaņģēliju. Šajās lietās ieskatīties ilgojas pat eņģeļi. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Alleluja.
Viņš atnāca, lai liecinātu par gaismu,
lai sagatavotu Kungam apzinīgu tautu.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 5-17)
Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā bija kāds priesteris no Abija maiņas, vārdā Zaharijs, un viņam bija sieva no Ārona meitām, kuras vārds bija Elizabete.
Un viņi abi bija taisnīgi Dieva priekšā un nevainojami pildīja visus Kunga baušļus un noteikumus. Bet viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga un abi bija jau gados.
Un notika, ka tad, kad viņš savu reizi pildīja priestera pienākumus Dieva priekšā, viņam, pēc priesteru paražas lozējot, nācās kūpināt vīraku, ieejot Kunga svētnīcā. Bet viss ļaužu pulks kūpināšanas stundā lūdzās ārpusē.
Tad viņam parādījās Kunga eņģelis, kas stāvēja kūpināmā altāra labajā pusē. Zaharijs, to redzēdams, iztrūkās, un viņu pārņēma bailes.
Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharij, jo tava lūgšana ir uzklausīta un tava sieva Elizabete tev dzemdēs dēlu, un tu nosauksi viņu vārdā Jānis. Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa dzimšanu. Jo viņš būs liels Kunga priekšā, un viņš nedzers vīnu un reibinošus dzērienus un jau no mātes klēpja būs Svētā Gara piepildīts.
Daudzus no Izraēļa bērniem viņš atgriezīs pie Kunga, viņu Dieva, un pats ies Viņam pa priekšu Elija garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un nepakļāvīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Kungam pilnīgu tautu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Dienas Mise
Lasījums no pravieša Isaja grāmatas (Is 49, 1-6)
Klausieties, salas, un ņemiet vērā jūs, tālīnie ļaudis: Kungs mani ir aicinājis jau no dzimšanas, jau no manas mātes miesām Viņš pieminēja manu vārdu.
Un manu muti Viņš izveidoja kā asu zobenu, savas rokas pavēnī mani paslēpa. Viņš padarīja mani līdzīgu asinātai bultai un mani noslēpa savā bultu makā.
Un Viņš man sacīja: “Izraēl, tu esi mans kalps, kurā Es tikšu pagodināts.” Bet es sacīju: “Veltīgi esmu pūlējies, lieki un ne par ko esmu šķiedis savus spēkus. Tomēr mana taisnība ir pie Kunga un mans atalgojums ir pie mana Dieva.”
Es tiku pagodināts Kunga acīs, un mans Dievs kļuva mans stiprums. Un tad Kungs, kas mani jau no dzimšanas ir darījis par savu kalpu, sacīja, lai es atvestu pie Viņa Jēkabu un sapulcinātu Viņam Izraēli.
Un Viņš teica: “Tas ir par maz, ka tu esi mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ tos, kas atlikuši no Izraēļa. Es tevi iecelšu par gaismu pagānu tautām, lai mana pestīšana sniegtos līdz pat zemes robežām.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 139 (138)
Refrēns: Pateicība Dievam, manam Radītājam!
Kungs, Tu esi izpētījis un iepazinis mani,
Tu zini, kad es sēžu un kad pieceļos.
Manas domas Tu saproti no tālienes,
Tu seko manām gaitām un atpūtai,
un Tev redzami ir visi mani ceļi. R.
Jo Tu esi veidojis manas īkstis
un mani esi radījis mātes klēpī.
Es pateicos Tev, ka tik brīnumaini esmu radīts.
Tavi darbi ir apbrīnas cienīgi,
un mana dvēsele to labi zina. R.
Mani kauli Tev nebija apslēpti,
kad slepenībā es tiku radīts
un veidots zemes dziļumos. R.
Lasījums no Apustuļu darbiem (Apd 13, 22-26)
Tajās dienās Pāvils sacīja: “Dievs mūsu tēviem iecēla Dāvidu par ķēniņu un liecināja par viņu, sacīdams: “Es esmu atradis Dāvidu, Jesses dēlu, vīru pēc mana prāta, kas izpildīs visu, ko Es gribu.”
No viņa pēcnācējiem saskaņā ar apsolījumu Dievs sūtīja Pestītāju Jēzu, pirms kura atnākšanas Jānis visai Izraēļa tautai sludināja grēku nožēlošanas kristību.
Savas gaitas beidzot, Jānis sacīja: “Par ko jūs mani uzskatāt? Es tas neesmu, bet, lūk, pēc manis nāk Tas, kam es neesmu cienīgs no kājām atraisīt kurpes!”
Vīri, brāļi! Ābrahama cilts dēli un tie no jums, kuri bīstas Dieva! Šis pestīšanas vārds ir sūtīts mums!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Alleluja.
Tu tiksi saukts par Visaugstā pravieti,
tu iesi Kunga vaiga priekšā
sagatavot Viņam ceļu.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 1, 57-66.80)
Elizabetei pienāca laiks dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu. Kad viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Kungs viņai ir parādījis lielu žēlastību, tie priecājās kopā ar viņu.
Astotajā dienā viņi sanāca apgraizīt bērnu un gribēja viņu nosaukt viņa tēva vārdā par Zahariju. Bet viņa māte atbildot sacīja: “Nē, viņš tiks nosaukts par Jāni.” Tie viņai iebilda: “Tavos rados nav neviena, kas sauktos šajā vārdā.”
Un tie ar zīmēm jautāja tēvam, kā tas vēlētos bērnu nosaukt. Palūdzis rakstāmo plāksnīti, Zaharijs uzrakstīja: “Viņa vārds ir Jānis.” Un tūlīt viņam atvērās mute un atraisījās mēle, un viņš runāja, slavēdams Dievu.
Visus viņu kaimiņus pārņēma bailes, un visā Jūdejas kalnu apvidū tika pārrunāts šis notikums. Un visi, kas dzirdēja, to paturēja savā sirdī, sacīdami: “Kas gan no šī bērna iznāks?” Jo Kunga roka bija ar viņu. Bet zēns auga un stiprinājās garā, un dzīvoja tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāstājas Izraēļa priekšā. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.