Svēto Rakstu lasījumi 27.06.2015 – Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu zem mana jumta

Tajās dienās Kungs parādījās Ābrahamam pie Mamres ozola, kad viņš pašā dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Kad viņš pacēla acis, viņam parādījās trīs vīri, nostājušies viņa tuvumā. Tos ieraudzījis, viņš no savas telts izsteidzās tiem pretī un, nokritis pie zemes, atdeva godu, un sacīja: “Mans Kungs, ja esmu atradis žēlastību Tavās acīs, nepaej garām savam kalpam! Es atnesīšu mazliet ūdens, un jūs mazgājiet savas kājas un atpūtieties zem koka! Un es došu kumosu maizes, un jūs stipriniet savu sirdi; pēc tam dosieties ceļā. Jo tāpēc taču jūs iegriezāties pie sava kalpa.” Viņi atbildēja: “Dari, kā esi sacījis.”
Ābrahams iesteidzās teltī pie Sāras un sacīja: “Pasteidzies, iemīci trīs mērus vissmalkāko miltu un sataisi plāceņus!” Bet pats teciņus devās pie liellopiem un, no turienes paņēmis labu un mīkstu telēnu, nodeva to kalpam, kas steidzīgi to sagatavoja. Tad, paņēmis sviestu un pienu, un teļu, ko bija sagatavojis, viņš nolika to visu viņiem priekšā. Bet pats stāvēja tuvumā zem koka, kamēr viņi ēda.
Un viņi tam sacīja: “Kur ir tava sieva Sāra?” Viņš atbildēja: “Lūk, viņa ir teltī.” Viens no tiem viņam sacīja: “Pēc gada šajā laikā Es atkal atnākšu pie tevis, un Sārai būs dēls.”
To dzirdot, Sāra smējās aiz telts durvīm, kas bija aiz Ābrahama. Abi viņi bija jau sirmgalvji un jau labi gados, un Sārai bija pārstājušas notikt sieviešu lietas. Viņa klusībā smējās, sacīdama: “Pēc tam, kad jau esmu kļuvusi veca un mans kungs ir jau vecītis, vai tad es lai nododos priekiem?”
Bet Kungs sacīja Ābrahamam: “Kāpēc Sāra smejas, sakot: “Vai tiešām es dzemdēšu, būdama veca?” Vai tad ir kas tāds, ko Kungam būtu grūti izdarīt? Pēc gada Es atgriezīšos pie tevis šajā laikā, un Sārai būs dēls.” Sāra liedzās, teikdama: “Es nesmējos,” – jo viņu pārņēma izbailes. Bet Kungs sacīja: “Nē, tu smējies.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Dziedājums Lk 1
Refrēns: Dievs vienmēr atceras savu žēlsirdību.

Augsti slavē Kungu mana dvēsele,
un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā.
Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību;
redzi, no šī laika mani svētīgu teiks
visas paaudzes. R.

Jo lielas lietas ir darījis pie manis Varenais,
un svēts ir Viņa vārds.
Un Viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm
visiem, kas Viņa bīstas. R.

Izsalkušos Viņš piepilda labumiem,
bet bagātos atstāj tukšā.
Viņš uzņem savu kalpu Izraēli,
atcerēdamies savu žēlsirdību. R.

Alleluja.
Jēzus ņēma uz sevis mūsu vājumu
un nesa mūsu kaites.
Alleluja.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 8, 5-17)
Tajā laikā, kad Jēzus ieradās Kafarnaumā, pie Viņa piegāja simtnieks un lūdza, sacīdams: “Kungs, mans kalps mājās guļ paralizēts un cieš lielas mokas.” Jēzus viņam sacīja: “Es aiziešu un viņu izdziedināšu.” Bet virsnieks atbildēdams teica: “Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāktu zem mana jumta, bet saki tikai vārdu, un mans kalps kļūs vesels. Jo arī es esmu priekšniecībai padots cilvēks, un man ir padoti karavīri. Un es saku vienam: “Ej!”, un viņš iet; un otram: “Nāc!”, un viņš nāk; un savam kalpam: “Dari to!”, un viņš dara.”
To dzirdot, Jēzus brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: “Patiesi, Es jums saku: ne pie viena Izraēlī Es neesmu atradis tādu ticību. Un Es jums saku, ka daudzi no austrumiem un rietumiem nāks un apsēdīsies ar Ābrahamu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā, bet Valstības dēli tiks izmesti ārā tumsībā: tur būs raudāšana un zobu griešana.” Tad Jēzus sacīja simtniekam: “Ej! Un lai tev notiek, kā esi ticējis!” Un tajā pašā stundā kalps kļuva vesels.
Kad Jēzus iegāja Pētera mājās, Viņš ieraudzīja viņa sievasmāti guļam karsonī. Viņš pieskārās viņas rokai, un karsonis viņu atstāja. Un viņa piecēlās un Viņu apkalpoja.
Iestājoties vakaram, pie Viņa atnesa daudzus velna apsēstos. Un Viņš ar vārdu izdzina garus un dziedināja visus slimos, lai piepildītos tas, ko runāja pravietis Isajs, sacīdams: “Viņš ņēma uz sevis mūsu vājumu un nesa mūsu kaites.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.