Svēto Rakstu lasījumi 28.04.2015

Tajās dienās tie, kurus izklīdināja vajāšanas, kas izcēlās diakona Stefana dēļ, aizgāja līdz Feniķijai, Kiprai un Antiohijai, sludinādami Vārdu vienīgi jūdiem. Bet daži no viņiem bija no Kipras un Kirēnes. Tie, nonākuši Antiohijā, runāja arī hellēņiem, sludinādami Evaņģēliju par Kungu Jēzu.
Un Kunga roka bija ar viņiem, un liels skaits ticīgo pievērsās Kungam. Vēstis par to nonāca Jeruza­lemes Baznīcas ausīs. Un uz Antiohiju tika nosūtīts Barnaba.
Viņš, aizgājis un ieraudzījis Dieva žēlastības iespaidu, priecājās un mudināja visus no sirds turēties pie Kunga, jo viņš bija labs cilvēks un Svētā Gara un ticības pilns. Liels ļaužu pulks tad pievienojās Kungam.
Pēc tam Barnaba devās uz Tarsu meklēt Saulu. Atradis viņš atveda to uz Antiohiju. Un ar viņiem notika tā, ka viņi veselu gadu darbojās baznīcā un mācīja daudzus ļaudis. Un Antiohijā mācekļi pirmo reizi tika nosaukti par kristiešiem.

Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Psalms 87 (86)
Refrēns: Teiciet Kungu, visas tautas!
vai: Alleluja!

Viņa pilsēta ir uz svētajiem kalniem;
Kungs mīl Sionas vārtus
vairāk nekā visas Jēkaba teltis.
Cildenas lietas stāsta par tevi,
Dieva pilsēta! R.

Rahabu un Bābeli Es pieskaitīšu tiem,
kas mani pazīst.
Lūk, Filistija un Tira ar Etiopiju:
“Tur viņi ir dzimuši.”
Bet par Sionu sacīs:
“Tāds un tāds vīrs tajā ir dzimis,
un pats Visaugstais to ir nostiprinājis.” R.

Kungs ierakstīs tautu grāmatā:
“Tur viņi ir dzimuši.”
Un viņi dziedās, it kā vadot deju:
“Visi mani avoti ir Tevī.” R.

Alleluja.
Manas avis klausa manai balsij,
Es tās pazīstu, un tās man seko.
Alleluja.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 10, 22-30)
Tajā laikā Jeruzalemē svinēja svētnīcas iesvētīšanas svētkus. Bija ziema. Un Jēzus pastaigājās svētnīcā Salomona lievenī. Tad jūdi ielenca Viņu un Viņam sacīja: “Cik ilgi Tu mūs turēsi neziņā? Ja Tu esi Kristus, tad saki to mums atklāti!”
Jēzus viņiem atbildēja: “Es jums sacīju, bet jūs neticat. Darbi, ko Es daru mana Tēva vārdā, liecina par mani. Bet jūs neticat, jo nepiederat pie manām avīm. Manas avis klausa manai balsij. Es tās pazīstu, un tās man seko.
Un Es tām dodu mūžīgo dzīvi, un tās nemūžam neaizies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās deva, ir lielāks par visiem, un neviens tās nespēj izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs esam viens.”

Tie ir Svēto Rakstu vārdi.