Svēto Rakstu lasījumi 28.06.2015 – tava ticība tevi izglāba

Dievs nāvi nav radījis un nepriecājas, ka dzīvie iet bojā. Jo Viņš visu ir radījis, lai tas pastāvētu. Un šīs pasaules būtnes ir sevī veselas, un tajās nav nāvi nesošas indes, nedz virs zemes valda pazemes valstība, jo taisnība ir nemirstīga.
Dievs cilvēku radīja nemirstībai un viņu izveidoja par savas līdzības attēlu. Bet ļaunā gara skaudības dēļ pasaulē ienāca nāve, un to piedzīvo tie, kas pieder viņam. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Psalms 30 (29)
Refrēns: Es slavēšu Tevi, Kungs, mans glābēj.

Es slavēšu Tevi, Kungs, jo Tu mani izglābi
un neļāvi maniem ienaidniekiem
priecāties par mani.
Kungs, Tu manu dvēseli izvedi
no nāves valstības,
Tu atdzīvināji mani, lai es nepazustu kapā. R.

Dziediet Kungam jūs, Viņa svētie,
suminiet Viņa svētuma piemiņu,
jo Viņa dusmas ilgst tikai brīdi,
bet Viņa labvēlība – visu mūžu. R.

Kungs uzklausīja un apžēlojās par mani,
Kungs kļuva mans palīgs.
Manas vaimanas Tu man pārvērti dejā.
Kungs, mans Dievs, es Tevi slavēšu mūžam! R.

Lasījums no svētā apustuļa Pāvila otrās
vēstules korintiešiem (2 Kor 8, 7.9.13-15)
Brāļi, tāpat kā jūs esat bagāti visā – gan ticībā, gan vārdos, gan zinībās, gan visādos centienos, kā arī mūsu mīlestībā pret jums –, tā esiet bagāti arī šajā mīlestības darbā. Jūs taču zināt mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību, kā Viņš, būdams bagāts, kļuva nabags jūsu labā, lai ar savu nabadzību jūs darītu bagātus. Jo nedrīkst būt, ka, citus atvieglojot, jūs nonāktu trūkumā; te jābūt vienlīdzībai. Tagadējā laikā jūsu bagātība lai palīdz viņu trūkumam, un viņu pārpilnība lai palīdz jūsu vajadzībām, lai tādējādi iestātos vienlīdzība, kā tas ir rakstīts: “Kam bija daudz, tam nebija pārpalikuma, un, kam bija maz, tas necieta trūkumu.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Alleluja.
Mūsu Pestītājs Jēzus Kristus ir uzvarējis nāvi
un ar Evaņģēliju ir cēlis gaismā dzīvību.
Alleluja.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks. Mk 5, 21-43
Tajā laikā, kad Jēzus ar laivu atkal pārcēlās ezera otrā krastā, ap Viņu salasījās liels ļaužu pūlis, bet Viņš vēl bija pie ezera. Tad atnāca viens no sinagogas priekšniekiem, vārdā Jairs, un, ieraudzījis Jēzu, krita pie Viņa kājām un ļoti lūdza, sacīdams: “Mana meitiņa ir tuvu nāvei. Atnāc un uzliec viņai rokas, lai viņa kļūtu vesela un dzīvotu!” Jēzus aizgāja tam līdzi, un daudz ļaužu sekoja Viņam un spiedās pie Viņa no visām pusēm.
Bet kāda sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asins noplūšanu un bija daudz izcietusi no dažādiem ārstiem un atdevusi visu savu īpašumu, kas tomēr viņai neko nebija līdzējis, un viņa jutās vēl sliktāk, tagad, dzirdot par Jēzu, caur pūli pietuvojās Viņam no aizmugures un pieskārās Viņa drēbēm. Šī sieviete runāja: “Pat ja tikai Viņa drēbēm pieskaršos, es kļūšu vesela.” Un tūlīt arī izsīka viņas asiņu avots un viņa sajuta miesā, ka ir izdziedināta no kaites.
Bet Jēzus, tūdaļ sapratis, ka no Viņa izgāja spēks, pagriezās pret pūli un jautāja: “Kas pieskārās manām drēbēm?” Mācekļi Viņam atbildēja: “Tu redzi, ka pūlis spiežas Tev virsū, bet jautā: “Kas man pieskārās”?” Tomēr Viņš skatījās apkārt, lai ieraudzītu to, kura bija to izdarījusi. Tad sieviete, nobijusies un trīcēdama, jo zināja, kas ar viņu bija noticis, gāja un nokrita Jēzus priekšā, un Viņam atklāja visu patiesību. Bet Viņš tai sacīja: “Meit, tava ticība tevi izglāba, ej mierā un esi izdziedināta no savas kaites!”
Kamēr Viņš vēl runāja, atnāca sinagogas priekšnieka ļaudis un paziņoja: “Tava meita nomira. Kāpēc tu vēl apgrūtini Mācītāju?” Bet Jēzus, dzirdot, kas tika runāts, sacīja sinagogas priekšniekam: “Nebaidies! Tikai tici!” Un Viņš nevienam citam neļāva sev līdzi iet, kā tikai Pēterim un Jēkabam, un Jēkaba brālim Jānim.
Viņi atnāca uz sinagogas priekšnieka mājām. Un Viņš ieraudzīja troksni, raudāšanu un skaļas vaimanas. Iegājis iekšā, Viņš tiem sacīja: “Kāpēc jūs uztraucaties un raudat? Meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie Viņu izsmēja.
Bet Jēzus, izsūtījis visus ārā, paņēma sev līdzi tikai meitenes tēvu un māti, un tos, kas ar Viņu bija, un iegāja tur, kur gulēja meitene. Paņēmis meiteni aiz rokas, Viņš tai sacīja: “Talitha kum”, kas tulkojumā nozīmē: “Meitene, Es tev saku, celies.” Un meitene tūlīt piecēlās un staigāja, jo viņai bija divpadsmit gadu.
Un viņi apstulba no lielā pārsteiguma. Bet Viņš tiem stingri piekodināja, lai neviens par to neuzzinātu, un lika dot viņai ēst. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
vai īsāk: Mk 5, 21-24.35b-43