Lasījums no Samuēla otrās grāmatas (2 Sam 24, 2.9-17)
Ķēniņš Dāvids sacīja Joābam un sava karaspēka virsniekiem, kuri bija ar viņu: “Pārstaigājiet visas Izraēļa ciltis no Danas līdz Beršebai un saskaitiet ļaudis, lai es zinātu, kāds ir to skaits!” Joābs uzrādīja ķēniņam sarakstītās tautas skaitu. Atklājās, ka Izraēlī bija astoņsimt tūkstoši vīru, kas spēj nest zobenu, bet Jūdā – piecsimt tūkstoši cīnītāju.
Bet Dāvidu sāka mocīt sirdsapziņa pēc tam, kad viņš bija saskaitījis tautu. Un Dāvids sacīja Kungam: “Es smagi sagrēkoju, to darīdams. Bet tagad, Kungs, es lūdzu, piedod sava kalpa vainu, jo es biju rīkojies ļoti neprātīgi.”
Kad nākamajā rītā agri Dāvids piecēlās, pravietim Gadam, Dāvida pareģim, atklājās Kunga vārds: “Ej un pasaki Dāvidam – tā saka Kungs: Es lieku tev priekšā trīs iespējas. Izvēlies vienu, kuru gribi no tām, lai Es tev to izdaru.”
Gads devās pie Dāvida un viņam paziņoja: “Vai nu tavā zemē iestāsies bads uz trim gadiem, vai nu trīs mēnešus tu bēguļosi no saviem ienaidniekiem, un viņi tevi vajās, vai arī trīs dienas tavā zemē plosīsies mēris. Tagad padomā un apsver, kādu atbildi lai es dodu Tam, kas mani sūtījis.”
Bet Dāvids atbildēja Gadam: “Es ļoti uztraucos. Tomēr labāk ir, ja mēs krītam Kunga rokās – tādēļ ka Viņa žēlsirdība ir liela – nekā cilvēku rokās.” Un Dāvids izvēlējās mēri. Tas bija kviešu pļaujas dienās.
Un Kungs uzsūtīja Izraēlim mēri no rīta līdz noteiktajam laikam. Un tautā no Danas līdz Beršebai nomira septiņdesmit tūkstoši cilvēku.
Kad eņģelis jau izstiepa roku pār Jeruzalemi, lai to iznīcinātu, Kungā pamodās žēlums par nelaimi, un Viņš sacīja eņģelim, kas nonāvēja ļaudis: “Pietiek! Tagad nolaid savu roku!” Kunga eņģelis atradās pie jebuzieša Arauna klona.
Dāvids, redzot, ka eņģelis nonāvē tautu, sauca uz Kungu: “Es esmu tas, kas sagrēkoju, es rīkojos nekrietni, bet šīs avis – ko viņas ir nodarījušas? Es lūdzu, lai Tava roka vēršas pret mani un mana tēva namu!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 32 (31)

Refrēns: Atlaid man, Kungs, manus grēkus!Svētīgs ir tas, kam pārkāpums ir piedots
un kam segti ir grēki.
Svētīgs ir vīrs, kam Kungs nav pieskaitījis vainu
un kas savā garā ir bez viltības. R.

Es atzinos Tev savā grēkā
un nenoslēpu savu noziegumu.
Es sacīju: “Atzīšos Kungam savā netaisnībā,” –
un Tu atlaidi mana grēka vainu. R.

Tāpēc katrs taisnīgais lūgs Tevi bēdu laikā,
un ūdens plūdi viņu neaizsniegs.
Tu esi mans patvērums:
Tu pasargāsi mani no spaidiem,
pestīšanas priekā Tu mani ietērpsi. R.

Alleluja.
Manas avis klausa manu balsi, saka Kungs,
Es tās pazīstu, un tās man seko.
Alleluja.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 6, 1-6)
Jēzus atnāca uz savu dzimto novadu, un Viņa mācekļi sekoja Viņam. Kad pienāca sabats, Viņš sinagogā sāka mācīt.
Bet daudzi klausītāji brīnījās, sacīdami: “No kurienes tas Viņam? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un tādi brīnumi, kas notiek caur Viņa rokām? Vai tad Viņš nav galdnieks, Marijas dēls un Jēkaba, Jāzepa, Jūdas un Sīmaņa brālis? Un vai tad Viņa māsas nav šeit ar mums?” Un tie ieļaunojās no Viņa.
Bet Jēzus viņiem sacīja: “Nekur pravietis nav bez cieņas, kā tikai izņemot savu tēviju, savus radus un savu namu.” Un Viņš tur nevarēja darīt nevienu brīnumu. Tikai nedaudziem slimniekiem uzlicis rokas, Viņš tos izdziedināja. Un Viņš brīnījās par viņu neticību. Pēc tam Viņš aizgāja uz apkārtējiem ciemiem un mācīja. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.