Svēto Rakstu lasījumi 30.06.2015 – Kāpēc jūs esat tik bailīgi, jūs, mazticīgie?

Tajā dienā eņģeļi mudināja Lotu iziet no So­domas, sacīdami: “Celies, ņem savu sievu un abas meitas, kas tev ir šeit, lai tu neaizietu bojā pilsētas noziegumu dēļ!” Viņam vēl vilcinoties, šie vīri satvēra viņu, viņa sievu un viņa abas meitas aiz rokas, jo Kungs viņu saudzēja, un viņu izvilka un aizveda ārpus pilsētas. Tur viens no tiem viņam sacīja: “Glābies, runa ir par tavu dzīvību! Neatskaties sev aiz muguras un neapstājies nekur šajā apvidū, bet glāb sevi kalnos, lai tu neaizietu bojā!”
Bet Lots viņam sacīja: “Lūdzu, Kungs, nē! Redzi, Tavs kalps ir atradis žēlastību Tavā priekšā un Tu lielu esi darījis savu žēlsirdību, ko man parādīji, izglābdams manu dzīvību. Bet es nevaru paglābties kalnos, lai gadījumā mani neskartu nelaime un es nenomirtu. Lūk, šī pilsēta blakus, uz kuru es varu bēgt, ir neliela, un es tajā paglābšos – vai tad tā nav maza? – un mana dvēsele dzīvos.”
Viņš atbildēja: “Redzi, arī šajā lietā Es uzklausu tavu lūgumu neiznīcināt pilsētu, par kuru tu runā. Steidzies un paglābies tur, jo Es nevaru neko darīt, iekams tu nebūsi tur iegājis.” Tāpēc šī pilsēta tika nosaukta vārdā Soāra. Saule jau uzlēca pār zemi, kad Lots nonāca Soārā.
Tad Kungs lika pār Sodomu un Gomoru līt sēram un ugunij no Kunga debesīm un izpostīja šīs pilsētas un visu tuvāko apkaimi, visus pilsētu iedzīvotājus un visus zemes zaļojošos augus. Bet Lota sieva, aiz viņa iedama, atskatījās atpakaļ un pārvērtās par sāls stabu.
Ābrahams, piecēlies agrā rītā, aizgāja uz vietu, kur iepriekš bija stāvējis kopā ar Kungu, un, paskatījies uz Sodomu un Gomoru, un visu tā apgabala zemi, viņš ieraudzīja no zemes paceļamies biezus dūmus it kā no kausētavas krāsns.
Tā Dievs, iznīcinot šī apvidus pilsētas, atcerējās Ābrahamu un izglāba Lotu no bojāejas, kas nāca pār šīm pilsētām, kurās viņš bija dzīvojis. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Psalms 26 (25)
Refrēns: Dievs, es vienmēr atceros
Tavu žēlsirdību.

Kungs, pārbaudi un izmeklē mani,
izpēti manas nieres un sirdi!
Jo Tava žēlsirdība man ir acu priekšā,
un es staigāju Tavā patiesībā. R.

Nepaņem grēciniekiem līdzi manu dvēseli
un manu dzīvību – līdzi asinskāriem vīriem,
kuru rokās ir noziedzība,
un viņu labā roka ir pilna ar kukuļiem. R.

Bet es savā nevainībā esmu staigājis,
atpestī mani un esi man žēlīgs!
Mana kāja stāv uz līdzena ceļa,
sapulcēs es slavēšu Kungu. R.

Alleluja.
Kungs, es ceru uz Tevi.
Mana dvēsele cer uz Viņa vārdu.
Alleluja.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs. Mt 8, 23-27.
Tajā laikā Jēzus iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Viņam sekoja. Un, lūk, jūrā sacēlās liela vētra, tā ka viļņi gāzās pāri laivai, bet Viņš gulēja. Un viņi piegāja un uzmodināja Viņu, sacīdami: “Kungs, glāb mūs, mēs ejam bojā!” Bet Viņš tiem sacīja: “Kāpēc jūs esat tik bailīgi, jūs, mazticīgie?”
Tad piecēlies Viņš pavēlēja vējam un jūrai, un iestājās dziļš klusums. Tad ļaudis brīnījās, sacīdami: “Kas Viņš tāds ir, ka vējš un jūra Viņam paklausa?” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.