Lasījums no Apustuļu darbiem (Apd 3, 1-10)
Tajās dienās Pēteris un Jānis gāja uz svētnīcu ap devīto lūgšanas stundu. Un tajā brīdī tika atnests kāds vīrs, kas bija klibs jau no dzimšanas. Ik dienas viņš tika nolikts pie svētnīcas vārtiem, kurus dēvēja par Skaistajiem, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas ieiet svētnīcā.
Ieraudzījis Pēteri un Jāni, kas gatavojās ieiet svētnīcā, viņš lūdza no tiem dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, viņu cieši uzlūkojuši, sacīja: “Paskaties uz mums!” Un tas skatījās uz viņiem, cerēdams no viņiem kaut ko saņemt. Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav. Bet, kas man ir, to es tev dodu: Jēzus Kristus Nācarieša vārdā celies un staigā!” Un, satvēris to aiz labās rokas, viņš to piecēla.
Un tūlīt viņa kāju pēdas un locītavas kļuva stingras, un viņš palēcies nostājās un sāka iet, un kopā ar viņiem iegāja svētnīcā, staigādams un lēkādams, un slavēdams Dievu.
Un visa tauta viņu redzēja staigājam un slavējam Dievu. Un tie pazina viņu, ka viņš ir tas pats, kurš ubagodams sēdēja pie svētnīcas Skaistajiem vārtiem. Un viņus pārņēma izbrīns un aizgrābtība par to, kas viņam bija noticis. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 105 (104)
Refrēns: Zeme ir Kunga žēlsirdības pilna.
vai: Alleluja!Teiciet Kungu un piesauciet Viņa vārdu,
Viņa darbus sludiniet pagānu ļaudīm!
Dziediet Viņam un spēlējiet Viņam,
stāstiet par visiem Viņa brīnumu darbiem! R.
Lepojieties ar Viņa svēto vārdu;
lai priecājas to sirds, kuri meklē Kungu!
Meklējiet Kungu un Viņa vareno spēku,
meklējiet vienmēr Viņa vaigu! R.
Uz mūžiem Viņš atceras savu derību,
solījumu, kuru deva uz tūkstošiem paaudžu,
derību, ko ar Ābrahamu noslēdza,
un savu zvērestu, ko deva Īzākam. R.
Sekvence
Alleluja.
Šī ir diena, ko Kungs ir devis, –
līksmosim un priecāsimies!
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 24, 13-35)
Pēc Jēzus augšāmcelšanās divi Viņa mācekļi nedēļas pirmajā dienā gāja uz ciemu, sauktu par Emausu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. Viņi sarunājās savā starpā par visu, kas bija noticis. Bet, kamēr viņi tā runāja un savā starpā sprieda, pienāca klāt pats Jēzus un gāja ar viņiem kopā. Bet to acis tika kavētas Viņu pazīt.
Un Jēzus tiem jautāja: “Par ko jūs iedami tā runājaties savā starpā?” Bet tie noskumuši apstājās. Un viens no viņiem, vārdā Kleofass, atbildot sacīja: “Tu laikam esi vienīgais ieceļotājs Jeruzalemē, kurš nezini, kas tur šajās dienās notika?” Viņš tiem jautāja: “Kas tad?” Tie Viņam atbildēja: “Tas, kas notika ar Jēzu Nācarieti, pravieti, kas bija varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, – kā augstie priesteri un mūsu priekšnieki nodeva Viņu notiesāšanai uz nāvi un piesita Viņu krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš būs tas, kurš atpestīs Izraēli. Un tagad pēc visa tā šodien ir jau trešā diena, kopš tas ir noticis.
Bet arī dažas no mūsu sievietēm mūs nobiedēja. Viņas vēl pirms gaismas bija aizgājušas uz kapu, bet, neatradušas Jēzus miesu, atgriezās, stāstīdamas, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas sacījuši, ka Viņš esot dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja uz kapu un atrada visu tā, kā sievietes bija stāstījušas, bet Viņu pašu neredzēja.”
Tad Jēzus tiem sacīja: “Ak, jūs, neprašas! Cik kūtras ir jūsu sirdis, lai ticētu visam, ko pravieši ir sludinājuši! Vai tad Kristum nevajadzēja to izciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Jēzus tiem izskaidroja visus Rakstus, kas attiecas uz Viņu.
Tuvojoties ciemam, uz kuru tie gāja, Viņš izlikās ejam tālāk, bet tie lūdza, sacīdami: “Paliec pie mums, jo vakars ir tuvu un diena jau beidzas!” Un Jēzus iegāja iekšā, lai pie tiem paliktu.
Un notika, ka, sēžot ar tiem pie galda, Viņš paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva viņiem. Tad tiem atvērās acis un tie pazina Jēzu, bet Viņš izzuda to acīm. Un tie sacīja viens otram: “Vai tad mūsu sirds nedega, kad Viņš ceļā ar mums runāja un skaidroja Rakstus?”
Un viņi tajā pašā stundā cēlās un gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, un atrada sapulcējušos vienpadsmit un pārējos, kas sacīja: “Kungs patiešām ir augšāmcēlies un parādījās Sīmanim!” Tad arī viņi pastāstīja, kas bija noticis ceļā un kā tie pazina Viņu pie maizes laušanas. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Tajās dienās Pēteris un Jānis gāja uz svētnīcu ap devīto lūgšanas stundu. Un tajā brīdī tika atnests kāds vīrs, kas bija klibs jau no dzimšanas. Ik dienas viņš tika nolikts pie svētnīcas vārtiem, kurus dēvēja par Skaistajiem, lai viņš lūgtu dāvanas no tiem, kas ieiet svētnīcā.
Ieraudzījis Pēteri un Jāni, kas gatavojās ieiet svētnīcā, viņš lūdza no tiem dāvanu. Bet Pēteris ar Jāni, viņu cieši uzlūkojuši, sacīja: “Paskaties uz mums!” Un tas skatījās uz viņiem, cerēdams no viņiem kaut ko saņemt. Bet Pēteris sacīja: “Sudraba un zelta man nav. Bet, kas man ir, to es tev dodu: Jēzus Kristus Nācarieša vārdā celies un staigā!” Un, satvēris to aiz labās rokas, viņš to piecēla.
Un tūlīt viņa kāju pēdas un locītavas kļuva stingras, un viņš palēcies nostājās un sāka iet, un kopā ar viņiem iegāja svētnīcā, staigādams un lēkādams, un slavēdams Dievu.
Un visa tauta viņu redzēja staigājam un slavējam Dievu. Un tie pazina viņu, ka viņš ir tas pats, kurš ubagodams sēdēja pie svētnīcas Skaistajiem vārtiem. Un viņus pārņēma izbrīns un aizgrābtība par to, kas viņam bija noticis. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 105 (104)
Refrēns: Zeme ir Kunga žēlsirdības pilna.
vai: Alleluja!Teiciet Kungu un piesauciet Viņa vārdu,
Viņa darbus sludiniet pagānu ļaudīm!
Dziediet Viņam un spēlējiet Viņam,
stāstiet par visiem Viņa brīnumu darbiem! R.
Lepojieties ar Viņa svēto vārdu;
lai priecājas to sirds, kuri meklē Kungu!
Meklējiet Kungu un Viņa vareno spēku,
meklējiet vienmēr Viņa vaigu! R.
Uz mūžiem Viņš atceras savu derību,
solījumu, kuru deva uz tūkstošiem paaudžu,
derību, ko ar Ābrahamu noslēdza,
un savu zvērestu, ko deva Īzākam. R.
Sekvence
Alleluja.
Šī ir diena, ko Kungs ir devis, –
līksmosim un priecāsimies!
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 24, 13-35)
Pēc Jēzus augšāmcelšanās divi Viņa mācekļi nedēļas pirmajā dienā gāja uz ciemu, sauktu par Emausu, kas atradās sešdesmit stadiju attālumā no Jeruzalemes. Viņi sarunājās savā starpā par visu, kas bija noticis. Bet, kamēr viņi tā runāja un savā starpā sprieda, pienāca klāt pats Jēzus un gāja ar viņiem kopā. Bet to acis tika kavētas Viņu pazīt.
Un Jēzus tiem jautāja: “Par ko jūs iedami tā runājaties savā starpā?” Bet tie noskumuši apstājās. Un viens no viņiem, vārdā Kleofass, atbildot sacīja: “Tu laikam esi vienīgais ieceļotājs Jeruzalemē, kurš nezini, kas tur šajās dienās notika?” Viņš tiem jautāja: “Kas tad?” Tie Viņam atbildēja: “Tas, kas notika ar Jēzu Nācarieti, pravieti, kas bija varens darbos un vārdos Dieva un visas tautas priekšā, – kā augstie priesteri un mūsu priekšnieki nodeva Viņu notiesāšanai uz nāvi un piesita Viņu krustā. Bet mēs cerējām, ka Viņš būs tas, kurš atpestīs Izraēli. Un tagad pēc visa tā šodien ir jau trešā diena, kopš tas ir noticis.
Bet arī dažas no mūsu sievietēm mūs nobiedēja. Viņas vēl pirms gaismas bija aizgājušas uz kapu, bet, neatradušas Jēzus miesu, atgriezās, stāstīdamas, ka esot redzējušas eņģeļu parādīšanos, kas sacījuši, ka Viņš esot dzīvs. Tad daži no mūsējiem aizgāja uz kapu un atrada visu tā, kā sievietes bija stāstījušas, bet Viņu pašu neredzēja.”
Tad Jēzus tiem sacīja: “Ak, jūs, neprašas! Cik kūtras ir jūsu sirdis, lai ticētu visam, ko pravieši ir sludinājuši! Vai tad Kristum nevajadzēja to izciest un ieiet savā godībā?” Un, iesākdams no Mozus un visiem praviešiem, Jēzus tiem izskaidroja visus Rakstus, kas attiecas uz Viņu.
Tuvojoties ciemam, uz kuru tie gāja, Viņš izlikās ejam tālāk, bet tie lūdza, sacīdami: “Paliec pie mums, jo vakars ir tuvu un diena jau beidzas!” Un Jēzus iegāja iekšā, lai pie tiem paliktu.
Un notika, ka, sēžot ar tiem pie galda, Viņš paņēma maizi un svētīja, un lauza, un deva viņiem. Tad tiem atvērās acis un tie pazina Jēzu, bet Viņš izzuda to acīm. Un tie sacīja viens otram: “Vai tad mūsu sirds nedega, kad Viņš ceļā ar mums runāja un skaidroja Rakstus?”
Un viņi tajā pašā stundā cēlās un gāja atpakaļ uz Jeruzalemi, un atrada sapulcējušos vienpadsmit un pārējos, kas sacīja: “Kungs patiešām ir augšāmcēlies un parādījās Sīmanim!” Tad arī viņi pastāstīja, kas bija noticis ceļā un kā tie pazina Viņu pie maizes laušanas. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.