Lai priecājas tuksnesis un neiestaigātā zeme, lai līksmojas izkaltušais klajums un uzzied kā lilija! Lai tas plaukst un līksmojas priekā un gavilēs! Tam ir dāvāta Libāna godība, Karmela kalna un Sārona košums.
Viņi redzēs Kunga godību, mūsu Dieva spožumu. Spēciniet nogurušās rokas, stipriniet gurdenos ceļus! Sakiet mazdūšīgajiem: “Esiet droši un nebīstieties! Lūk, jūsu Dievs! Nāks atriebība, Dieva atmaksa. Viņš nāks pats un jūs atpestīs.”
Tad atvērsies neredzīgo acis un atdarīsies nedzirdīgo ausis. Tad klibais lēkās kā briedis un mēmā
mēle iesauksies priekā. Jo tuksnesī izvirdīs ūdeņi, un strauti – izkaltušā klajumā. Un sausā zeme taps par ezeru, un izslāpusī vieta – par ūdens avotiem. Alās, kur agrāk mita pūķi, būs vieta niedrēm un meldriem.
Un tur būs tīrs ceļš; un ceļš tiks dēvēts par svētu – pa to nestaigās neviens, kas ir aptraipīts. Un tas viņiem būs taisns ceļš, lai pat neprašas no tā nenomaldītos. Tur nebūs lauvas, un plēsīgs zvērs nekāps uz tā, nedz būs tur atrodams. Bet pa to staigās atbrīvotie, un nāks atpakaļ tie, kurus ir atpircis Kungs.
Viņi nāks uz Sionu ar slavas dziesmām, un virs viņu galvas būs mūžīgs prieks – viņi saņems prieku un gaviles, bet sāpes un bēdas atkāpsies. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 85 (84)
Refrēns: Dievs, nāc mūs atpestīt!Es klausīšos, ko saka Kungs Dievs,
jo Viņš sludina mieru savai tautai
un saviem svētajiem.
Patiešām, Viņa pestīšana ir tuvu tiem,
kas Viņa bīstas,
lai mūsu zemē mājotu godība. R.
Žēlsirdība un patiesība izies viena otrai pretī,
taisnība sniegs skūpstu mieram.
Patiesība izaugs no zemes,
un taisnība raudzīsies no debesīm. R.
Jo Kungs dos svētību,
un mūsu zeme dos savu augli.
Taisnība staigās Viņa priekšā,
un pestīšana sekos Viņa pēdās. R.
Alleluja.
Nāks Karalis, zemes Valdnieks,
kas nocels nebrīves jūgu.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 5, 17-26)
Kādu dienu, kad Jēzus mācīja, tur sēdēja arī farizeji un Likuma mācītāji, kas bija sanākuši no visiem Galilejas un Jūdejas ciemiem, kā arī no Jeruzalemes. Bet Viņā bija Kunga spēks, ka Viņš spēja dziedināt.
Un, lūk, vīri nesa uz gultas cilvēku, kas bija paralizēts. Viņi mēģināja to ienest un nolikt Viņa priekšā. Ļaužu daudzuma dēļ neatrazdami, no kuras puses slimo ienest, tie uzkāpa uz jumta un caur segumu nolaida viņu reizē ar gultu vidū Jēzus priekšā. Redzēdams viņu ticību, Jēzus teica: “Cilvēk, tavi grēki tev tiek piedoti.” Bet Rakstu zinātāji un farizeji sāka spriest, sacīdami: “Kas Viņš tāds ir, ka runā zaimus? Kas gan var piedot grēkus kā vienīgi Dievs?” Bet Jēzus, izprazdams viņu domas, atbildēja tiem, sacīdams: “Ko jūs domājat savā sirdī? Kas ir vieglāk – pateikt: “Tavi grēki tev tiek piedoti,” – vai sacīt: “Celies un staigā”? Bet, lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes piedot grēkus,” Viņš sacīja paralizētajam: “Es tev saku: celies, ņem savu gultu un ej uz savām mājām!” Tas tūlīt, viņu priekšā piecēlies, paņēma gultu, kurā bija gulējis, un aizgāja uz mājām, slavēdams Dievu.
Un visus pārņēma izbrīns, un viņi slavēja Dievu un bijības pilni sacīja: “Šodien mēs redzējām brīnumus.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.