2. novembris VISU TICĪGO MIRUŠO PIEMIŅAS DIENA

Tradīcija lūgties par mirušajiem tūlīt pēc Visu svēto dienas Rietumu baznīcā aizsākās 9.-10. gadsimtā. 998. gadā svētais Odilons, Klinī abats, to izsludināja visiem cisterciešu klosteriem, kuru Eiropā bija vairāk nekā tūkstotis. Ļoti drīz šos svētkus sāka svinēt visa Baznīca. 15. gadsimtā dominikāņu tēvi Valensijā (Spānijā), lai uzsvērtu lūgšanas nepieciešamību, uzsāka šajā dienā svinēt trīs Svētās Mises.
Vai par mirušajiem ir jālūdzas? Šajā jautājumā bieži vien ir liela neskaidrība. Dažkārt cilvēki spriež tā: ja jau dvēseles liktenis ir izlemts, tad kāpēc traucēt Dievu ar lūgumiem? Baznīca vienmēr ir nenogurstoši aicinājusi lūgties par mirušajiem. Makabiešu otrajā vēstule (2 Mak 12,45) lasām, ka doma lūgties par mirušajiem, par to, lai viņi tiktu atbrīvoti no grēkiem, ir svētīga un pestījoša. Katrā Svētajā Misē mēs pieminam savus mirušos brāļus un māsas, lūdzot, lai Baznīcas bērnu dvēseles tiktu šķīstītas no grēkiem un to sekām un lai kļūtu līdzdalīgas Kunga godībā Debesīs.
Baznīca aicina novembra mēnesī apmeklēt kapus, rūpēties par aizgājēju kapa vietām un apzināties, ka mēs neesam šķirti – jau tagad mēs esam vienoti svēto sadraudzības kopībā. Baznīca apliecina un svin šo kopību jeb komūniju Jēzus Kristus Mistiskajā Miesā, uzsverot, ka ne tikai mēs varam ar lūgšanām palīdzēt mirušajiem, bet arī viņu aizlūgumi par mums var būt iedarbīgi un svētīgi.