Press "Enter" to skip to content

Dievnams

Sāpju Dievmātes baznīca ir pirmā katoļu svētnīca, kas pēc Reformācijas ienākšanas Rīgā, tika uzbūvēta šīs pilsētas katoļticīgajiem.

Pēc Rīgas Rātes izvēles par labu luterānismam, Rīgas katoļi pakāpeniski pazaudēja visas savas kulta vietas.   Reformācijas periodā katoļu konfesijas rīcībā saglabājās cisterciešu māsām paredzētā Sv.Marijas Magdalēnas klostera baznīca, lai arī 40 gadus, līdz 1582.gadam, tur vairs nebija neviena priestera, kas varētu māsām sniegt garīgos pakalpojumus.

16.-17.gadsimta mijā Rīgas pilsētas attēlos saskatāma maza Vissvētās Jaunavas Marijas baznīciņa, kas atradās netālu no Ordeņa pils, tai vietā, kur tagad atrodas Sāpju Dievmātes baznīca. Arī Rīgas jezuītu kolēģijas gadagrāmatas piemin Vissvētās Jaunavas Marijas baznīcu, kurā poļu-lietuviešu laikos, no 1582. līdz 1621. gadam, tika noturētas dažādas reliģiskās ceremonijas un dievkalpojumi. Vēl nav izpētīts, kas ar šo baznīcu noticis, zviedru laikos, t.i. no 1621.līdz 1710.gadam, kad katoļticība Vidzemē bija aizliegta.

Krievijas cars Pēteris I ieņēma Rīgu 1710.gadā. 1721.gadā iekarotajām teritorijām tika piemērota impērijas likumdošana, kurā līdzās Krievijas valsts Baznīcai, Pareizticībai, bija garantēta kulta brīvība katoļiem un protestantiem.

Ķeizarienes Katrīnas II valdīsānas laikā (1762-1796), katoļu stāvoklis Rīgā ievērojami uzlabojās.

Ģenerālubernators Brauns lūgumu atļaut pilsētā celt baznīcu nosūtīja uz Pēterburgu ķeizarienei, kura 1762.gadā atbildēja, ka ģenerālgubernators šai jautājumā var rīkoties pēc saviem uzskatiem.

Tā kā Rīgas rāte joprojām atteicās atļaut baznīcas būvi pilsētas mūru iekšpusē, draudze no kāda inženiera-pulkveža nopirka vēsturisko gruntsgabalu, kas atradās ārpus pilsētas mūriem, blakus pilij, tai vietā, kur visticamāk bija atradusies Vissvētās Jaunavas Marijas baznīca.

Pēc būvatļaujas saņemšanas prāvests Izidors Šmits uzsāka samēra neliela lūgšanu nama celtniecību, kuru pabeidza 1765.gadā. Tā paša gada 3.novembrī iesvētīja to. Pirmā Sv.Mise tika celebrēta tuvākajā svētdienā – 6.novembrī. Divdesmit gadus šī mazā kapela ir pulcinājusi Rīgas, visas Vidzemes, kā arī iebraukušos ārzemju katoļus.

1780.gadā Svētas Romas impērijas ķeizars Austrijas erchercogs Jāzeps II (imperators 1765-1790) ceļā uz Krievijas galvaspilsētu apmeklēja Rīgu. Ieraudzījis katoļu kapelas niecīgos apmērus un nabadzīgo iekārtojumu, viņš jutās aizskarts savās reliģiskajās jūtās un sekojošās sarunās ar carieni Katrīnu II lūdza uzcelt jaunu mūra baznīcu Rīgā. Tiešām, šī atļauja drīz vien tika dota. Bez tam, Jāzeps II kopā ar savu māti Mariju Terēzi (ķeizariene 1745-1780) sniedza lielu finansiālu atbalstu baznīcas būvei. Šim majestātiskās augstsirdības piemēram sekoja arī Polijas-Lietuvas karalis Staņislavs Augusts Poņatkovskis (1764-1795). Tāpat Krievijas troņmantnieks Pāvils (vēlākais ķeizars Pāvils I (1796-1801)) atbalstīja Rīgas prestižam atbilstošu katoļu dievnama celtniecību. Jaunā dievnama celtniecībai ziedoja arī Rīgas katoļu draudzes ticīgie.

Jaunceltās katoļu baznīcas būvdarbi sākās 1783.gadā. 1785.ada 28.jūlijā Mogiļevas palīgbīskaps Jānis Benislavskis konsekrēja jaunuzcelto dievnamu Jaunavas Marijas Sāpju Dievmātes godam.  Dievnamam blakus tika uzbūvēta agrā klasicisma stila divstāvu plēbanija ar augstu mansarda jumtu, kurā tika atvērta draudzes skola.

Baznīcas ārpusē, pret Pils laukumu pavērstajā sienā izveidotajā nišā, tika novietota Sāpju Dievmātes statuja. Kad tika uzsākta baznīcas celtniecība, Sv.Jēkaba luterāņu draudzes virsmācītājs Rīgas katoļu draudzei uzdāvināja akmenī veidotu Sāpju Dievmātes tēlu. Statuju izrotāja ar zīmīgu uzrakstu latīņu valodā, kas latviski tulkojams: “Šī Dievmāte atgriežas pie mums pēc ilga laika kā dāvana. 1786.” Vēlāk postamentam, uz kura bija novietots Sāpju Dievmātes tēls, tika pievienoti šādi vārdi: “Jēzus Māte, Sāpju Māte, pieņem šeit savas ganāmpulka godbijības apliecinājumus. 1789.”

Sāpju Dievmātes baznīcas tornis līdz šai dienai (arī pēc pārbūves) ir palicis salīdzinoši zems un Rīgas panorāmā harmoniski veido pāreju no Vecrīgas torņu gotiskā slaiduma uz Rīgas Pils masīvo smagnējību.

Tas simboliskā veidā sasaucas arī ar svētnīcas īpašas aizbildnes Dievmātes tikumiem – pieticību, pazemību un lēnprātību.

Rīgas Sāpju Dievmātes baznīca līdz pārbūvei 19.gadsimta vidū kopā ar prezbitēriju un priekštelpu bija 28,4m gara, 14m plata un 12m augsta. Baznīcā atrādījās 5 marmora altāri: Sāpju Dievmātes, sv.Igāncija no lolojas, sv.Jāņa Nepomuka, sv.Vincenta Ferrēra un Krustā Sistā altāris.

1854.gadā Rīgu apmeklēja imperators Nikolajs I (1825-1855), kas ar savu vizīti pagodināja katoļu draudzi, taču baznīcu cars atzina par nepietiekami plašu. Tāpēc Krievijas Iekšlietu ministrijas Projektu un tāmju departaments 1858.gadā izsniedza baznīcas paplašināšanas būvatļauju. Tā kā Pils laukuma virzienā baznīcas pagarināšana izjauktu laukuma simetriju, tad jaunai piebūvei bija jāizvēlas pretēja pusē.

1859.-1860.gadā baznīcas prezbitēriju pārcela pretējā dienvidrietumu jeb Daugavmalas pusē un tam tika piebūvēta sakristēja. Pēc Rīgas galvenā arhitekta Johana Daniela Felsko projekta uz Pils laukumu pusi pārnestā baznīcas fasāde ar galveno ieeju dievnamā ieguva pseidoromānikas kontūras.

1895.gadā baznīcas rietumu pusē pēc Vilhelma Bokslafa proejkta uzbūvēja astoņšķautnainu neorenesanses stila baptistēriju.

1897.gadā draudzes un kora dziedāšanu sāka pavadīt jaunas Emīla Martina firmā būvētas ērģeles. Baznīca šādā izskata ir sglabājusies līdz mūsu dienām. Tā ir trīsjomu celtne ar cilindriskām velvēm, segta ar divslīpju skārda jumtu, garums sasniedz 48m, platums (bez baptistērija) 17m.

 

Foto: www.zudusilatvija.lv, www.ambermarks.com, www.fotolatvia.info, www.liveriga.com