Tajā laikā Anna katru dienu sēdēja ceļa malā uz pakalna, no kurienes viņa varēja tālu redzēt. Un, kad nu viņa tā raudzījās, gaidot sava dēla pārnākšanu, viņa pamanīja no tālienes un tūlīt pazina nākam savu dēlu, un skrēja paziņot savam vīram: “Lūk, tavs dēls atnāk!”
Bet Rafaēls sacīja Tobijam: “Tiklīdz ieiesi savā namā, tūlīt atdod godu Kungam, savam Dievam, Viņam pateikdamies, tad pieej pie sava tēva un noskūpsti viņu, un nevilcinoties iezied viņa acis ar tās zivs žulti, ko tu nes sev līdzi. Jo zini, ka uzreiz atvērsies viņa acis un tavs tēvs redzēs debess gaismu un priecāsies, uzlūkojot tevi.”
Tad suns, kas reizē ar viņiem bija ceļā, aizskrēja pa priekšu un kā ziņnesis, kas ieradies, vēcināja savu asti. Un Tobija neredzīgais tēvs piecēlies sāka klupdams skriet un, padevis kalpam roku, izgāja savam dēlam pretī. Un apskaujot viņš noskūpstīja dēlu un viņa sievu, un abi aiz prieka apraudājās. Un, atdevuši godu Dievam un pateikušies, viņi apsēdās.
Tad Tobijs, paņēmis zivs žulti, iezieda sava tēva acis. Viņš pagaidīja apmēram pusstundu, un baltums no viņa acīm sāka noiet tāpat kā olas plēvīte. Tobijs satvēra to un novilka no tēva acīm, un viņš tūlīt atguva redzi. Un viņi cildināja Dievu, tas ir, viņš, viņa tēvs un visi, kas viņu pazina.
Un Tobijs sacīja: “Es slavēju Tevi, Kungs, Izraēļa Dievs, jo Tu mani sodīji, bet Tu arī mani izglābi, un, lūk, es redzu savu dēlu Tobiju!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 146 (145)
Refrēns: Teic, mana dvēsele, Kungu!
vai: Alleluja!
Teic, mana dvēsele, Kungu!
Es slavēšu Kungu, kamēr vien dzīvošu.
Kamēr vien būšu, dziedāšu savam Dievam,
kas uzticību sargā uz mūžiem. R.
Viņš nes taisnību apspiestiem,
dod izsalkušajiem maizi.
Kungs brīvus dara važās iekaltos,
Kungs atdod aklajiem gaismu,
Kungs paceļ nomāktos, Kungs mīl taisnīgos. R.
Kungs sargā svešiniekus,
atbalsta bāreņus un atraitnes,
bet izjauc grēcinieku ceļu.
Kungs valdīs mūžīgi,
tavs Dievs, Siona, – paaudžu paaudzēs. R.
Alleluja.
Kas mani mīl,
tas manus vārdus pildīs, saka Kungs,
un mans Tēvs viņu mīlēs,
un mēs nāksim pie viņa.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 12, 35-37)
Tajā laikā Jēzus, mācīdams svētnīcā, pajautāja: “Kā Rakstu zinātāji teic, ka Kristus ir Dāvida Dēls? Pats Dāvids taču saka Svētajā Garā: “Sacīja Kungs manam kungam: sēdies man pa labai rokai, kamēr Es nolikšu tavus ienaidniekus zem tavām kājām.” Pats Dāvids nosauc Viņu par Kungu. Un no kurienes tad Viņš ir viņa dēls?” Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.