Tajā laikā, kad seleucīdu ķēniņš Antiohs IV vajāja jūdu reliģiju, Eleazars, viens no pirmajiem Rakstu zinātājiem, vīrs jau gados un cienījams pēc izskata, atplestu muti tika spiests ēst cūkas gaļu.
Bet viņš, labāk izvēlēdamies nāvi ar labu slavu nekā dzīvi ar lāstiem, brīvprātīgi gāja priekšgalā uz soda vietu un gaļu izspļāva, kā pieklājas rīkoties tiem, kas nolēmuši nepieļaut to, ko nedrīkst ēst, pat ļoti mīlot dzīvību.
Bet tie, kas bija iecelti pār šiem nekrietnajiem upuru mielastiem, senās draudzības dēļ ar šo vīru, paņēmuši viņu savrup, lūdza, lai viņš atnestu gaļu, kuru viņš drīkst ēst un kuru pats ir sagatavojis, un lai viņš izliekas ēdam to, ko pavēlējis ķēniņš, tas ir, upuru gaļu, un lai, tā darīdams, viņš izglābtos no nāves, un viņu senās draudzības dēļ lai izmantotu šo labvēlību.
Bet viņš, izdarījis skaistu apņemšanos, atbilstošu saviem gadiem, cienījamajam vecumam, ar nopelniem iemantotajiem sirmajiem matiem un krietnajai dzīvei jau kopš bērnības, bet visvairāk svētai un Dieva noteiktai likumdošanai, nešaubīdamies deva atbildi, sacīdams, lai ātrāk viņu sūtot uz pazemi.
“Mūsu vecumā taču nav cienīgi izlikties, lai tādējādi daudzi no jaunajiem, uzskatīdami, ka deviņdesmitgadīgais Eleazars ir pārgājis pie pagānu ieražām, arī paši manas izlikšanās dēļ un mazā un īsā dzīves laika dēļ tiktu manis dēļ piekrāpti, un es nopelnītu lāstus un kaunu savam vecumam. Un, kaut arī es tagadējā laikā izbēgtu no soda, kas nāk no cilvēkiem, tomēr no Visvarenā rokas es neizbēgšu nedz dzīvs, nedz miris. Šī iemesla dēļ es, tagad vīrišķīgi aiziedams no dzīves, tomēr izrādīšos sava vecuma cienīgs un jaunajiem atstāšu krietnu piemēru, lai viņi drošu prātu un bezbailīgi dotos cildenā nāvē par godājamiem un svētiem likumiem.” Un, to pateicis, viņš tūlīt iegāja mocību vietā. Bet tie, kas viņu veda, to labvēlību, kas tiem bija nedaudz agrāk, pārvērta dusmās, jo viņa izteiktie vārdi, kā tiem likās, šķita neprātība.
Bet viņš, jau sākdams no sitieniem mirt, ievaidējās un sacīja: “Kungam, kam ir svēta zināšana, ir skaidri zināms, ka es, varēdams izglābties no nāves, paciešu šaustīts gaužas sāpes miesas ziņā, tomēr dvēseles ziņā es Viņa bijības dēļ to paciešu ar mīļu prātu.”
Tādā veidā viņš pabeidza dzīvi, atstādams ar savu nāvi ne vien jaunajiem, bet arī ļoti daudziem no tautas drošsirdības paraugu un tikuma piemiņu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 3
Refrēns: Dievs mani vienmēr sargā.Kungs, cik daudz ir to, kas mani vajā!
Daudzi saceļas pret mani,
daudzi par mani saka:
“Viņam nav glābiņa pie Dieva.” R.
Bet Tu, Kungs, esi mans patvērums,
Tu esi mans gods, Tu pacel manu galvu.
Skaļā balsī es saucu uz Kungu,
un Viņš uzklausīja mani
no sava svētā kalna. R.
Es apgūlos, aizmigu un atkal piecēlos,
jo Kungs mani sargāja.
Nemaz es nebīšos no ļaužu tūkstošiem,
kas mani ielenc.
Celies, Kungs!
Mans Dievs, atpestī mani! R.
Alleluja.
Dievs pirmais mūs ir mīlējis
un sūtījis savu Dēlu
kā gandarījuma upuri
par mūsu grēkiem.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 19, 1-10)
Tajā laikā, iegājis Jērikā, Jēzus gāja tai cauri. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Zahejs, muitnieku priekšnieks un bagāts vīrs. Viņš gribēja redzēt Jēzu, kas Viņš ir, bet aiz ļaužu pulka nevarēja, jo bija maza auguma. Un, aizskrējis uz priekšu, viņš uzkāpa sikomores kokā, lai varētu Viņu saskatīt, jo tur Viņam vajadzēja iet garām.
Jēzus, nonācis tajā vietā un paskatījies uz augšu, viņam sacīja: “Zahej, kāp steigšus zemē, jo šodien man jāapstājas tavā namā.” Un tas steidzīgi nokāpa zemē un ar prieku Viņu uzņēma.
Bet, to redzot, visi kurnēja, sacīdami: “Viņš ir iegriezies pie grēcinieka!”
Bet Zahejs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi savas mantas es atdodu nabagiem un, ja kādu esmu apkrāpis, tam atdošu četrkārtīgi.”
Bet Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam ir nākusi pestīšana, tādēļ ka arī viņš ir Ābrahama dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un pestīt to, kas bija pazudis.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.