Tajā laikā, kad seleucīdu ķēniņš Antiohs IV vajāja jūdu reliģiju, notika, ka arī septiņi brāļi kopā ar māti tika apcietināti un šaustīti ar pātagām un siksnām. Un ķēniņš gribēja piespiest viņus ēst cūkas gaļu pretēji Likumam.
Tomēr visvairāk apbrīnojama un labas piemiņas cienīga bija māte. Viņa, vienas dienas laikā redzēdama aizejam bojā septiņus dēlus, to pacieta mierīgu prātu tās cerības dēļ, ko viņa paturēja Kungā. Krietnu domu pilna un savu sievietes saprašanu uzmundrinādama ar vīrišķīgu garu, viņa katru no tiem pamudināja, tēvu valodā tiem sacīdama: “Es nezinu, kā jūs parādījāties manās miesās, un ne jau es jums dāvāju garu un dzīvību, un katram no jums ne jau es veidoju locekļus. Jo pasaules Radītājs, kas radīja cilvēkus un kas ir visu lietu sākums, jums atkal ar žēlastību atdos garu un dzīvību, tādēļ ka jūs tagad esat panicinājuši paši sevi Viņa likumu dēļ.”
Bet Antiohs, uzskatīdams, ka viņš tiek nonievāts, un uztverdams šo runāšanu kā apvainojumu, visjaunāko, kas vēl bija palicis, mudināja ne vien ar vārdiem, bet pat ar zvērestu solīja, ka viņš to padarīšot bagātu un reizē laimīgu, ja tas novērsīsies no tēvu likumiem, un ka viņš to uzskatīšot par draugu un tam uzticēšot svarīgus amatus. Bet, kad jauneklis to nekādi neņēma vērā, ķēniņš pasauca māti un ieteica tai, lai viņa kļūstot jauneklim par padomdevēju izglābšanās nolūkā.
Un, kad viņš daudziem vārdiem bija viņu mudinājis, viņa apsolīja dēlu pierunāt. Un tāpēc, pieliekusies pie tā, viņa, nežēlīgo varmāku izsmiedama, tēvu
valodā sacīja tā: “Dēls, apžēlojies par mani, kas tevi deviņus mēnešus esmu nēsājusi miesā un trīs gadus devusi pienu, un barojusi, un aizvadījusi līdz pat šim vecumam, un bijusi tava uzturētāja. Es lūdzu, mans bērns, paskaties uz debesīm un zemi, un, redzēdams visu, kas ir tajās, saproti, ka ne jau no tā, kas bija, Dievs to ir radījis; arī cilvēku cilts tā ir cēlusies. Nebaidies no šī slepkavas, bet, kļūdams savu brāļu cienīgs, pieņem nāvi, lai tajā apžēlošanas dienā es tevi atgūtu kopā ar brāļiem!”
Viņai to vēl runājot, jauneklis sacīja: “Ko vēl gaidāt? Es neklausu ķēniņa pavēlei, bet paklausu Likuma bauslim, kas caur Mozu ir dots mūsu tēviem. Bet tu, kas esi kļuvis visādu ļaunumu izgudrotājs ebrejiem, neizbēgsi no Dieva rokas.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 17 (16)
Refrēns: Augšāmcēlies es redzēšu Dievu.Uzklausi, Kungs, manu taisnību,
ievēro manu lūgumu!
Pieņem manu lūgšanu
no lūpām, kurās nav viltus. R.
Vadi manus soļus pa Tavām takām,
lai es nenomaldītos.
Dievs, uz Tevi es saucu,
lai Tu mani uzklausi,
pievērs man savu ausi
un uzklausi manus vārdus! R.
Kā acuraugu mani sargā,
paslēp mani savu spārnu ēnā!
Bet es taisnībā skatīšu Tavu vaigu
un, uzmodies no miega,
savas alkas remdēšu, raugoties Tevī. R.
Alleluja.
Ne jūs mani izvēlējāties,
bet Es jūs izvēlējos
un liku, lai jūs ietu un nestu augļus.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 19, 11-28)
Tajā laikā Jēzus pastāstīja līdzību, tādēļ ka Viņš bija tuvu pie Jeruzalemes un tie domāja, ka tūlīt parādīsies Dieva valstība.
Tātad Viņš sacīja: “Kāds dižciltīgs cilvēks devās uz tālu zemi, lai saņemtu sev valdnieka godu un atgrieztos. Un, pasaucis desmit savus kalpus, viņš iedeva tiem desmit minas un tiem sacīja: “Pelnieties, kamēr es pārnākšu.” Bet viņa līdzpilsoņi viņu ienīda un izsūtīja viņam pakaļ sūtņus, sacīdami: “Mēs negribam, ka šis valdītu pār mums!”
Un notika, ka viņš, saņēmis valdnieka godu, atgriezās un lika pie sevis pasaukt tos kalpus, kuriem bija iedevis naudu, lai uzzinātu, cik viņi ir nopelnījuši. Un pirmais atnācis sacīja: “Kungs, tava mina nopelnīja desmit minas.” Un viņš tam sacīja: “Labi, krietnais kalps! Tā kā tu biji uzticīgs mazā lietā, tad valdi pār desmit pilsētām!” Arī otrs atnāca, sacīdams: “Tava mina, Kungs, atnesa piecas minas.” Un šim viņš sacīja: “Arī tu valdi pār piecām pilsētām!” Atnāca vēl cits un sacīja: “Kungs, lūk, tava mina, kuru es glabāju, ietītu sviedrautā, jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks: tu ņem to, ko neesi nolicis, un pļauj to, ko neesi sējis.” Viņš tam sacīja: “Es tiesāju tevi pēc taviem vārdiem, nekrietnais kalps! Tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas ņemu to, ko neesmu nolicis, un pļauju to, ko neesmu sējis? Un kāpēc tu neatdevi manu naudu maiņas galdā? Un es pārnācis noteikti to būtu atprasījis ar peļņu.” Un klātesošajiem viņš sacīja: “Atņemiet viņam minu un atdodiet tam, kam ir desmit minas!” Bet tie viņam atbildēja: “Kungs, viņam jau ir desmit minas!”
“Es jums saku: “Katram, kam ir, tiks dots; bet no tā, kam nav, tiks atņemts arī tas, kas viņam ir. Bet tos manus ienaidniekus, kuri negribēja, lai es pār viņiem valdītu, atvediet šurp un nonāvējiet manā priekšā!”” Un pēc šiem vārdiem Jēzus, iedams pa priekšu, devās uz Jeruzalemi. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.