Tajās dienās Jeruzalemē romiešu tribūns, gribēdams skaidrāk zināt, kāda iemesla dēļ jūdi apsūdz Pāvilu, atraisīja viņu un lika sanākt virspriesteriem un visai Augstajai padomei, un, izvedis Pāvilu ārā, viņu nostādīja to priekšā. Bet Pāvils, zinādams, ka viena daļa pieder pie saducejiem un otra pie
farizejiem, skaļi sacīja Augstās padomes priekšā: “Vīri, brāļi! Es esmu farizejs, farizeju dēls; mani tiesā cerības dēļ uz augšāmcelšanos no miroņiem.”
Un, kad viņš to pateica, izcēlās nesaskaņas starp farizejiem un saducejiem, un sapulce sašķēlās. Jo saduceji apgalvo, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļa, ne gara, bet farizeji atzīst kā vienu, tā otru.
Un izcēlās liela klaigāšana. Daži Rakstu zinātāji no farizeju vidus piecēlušies kareivīgi sauca, sacīdami: “Mēs nekā ļauna šajā cilvēkā neatrodam! Un ja patiešām gars vai eņģelis viņam ir runājis?”
Un, kad tracis palielinājās, tribūns, baidīdamies, ka tie Pāvilu nesaplosa, pavēlēja kareivjiem nokāpt lejā un viņu izraut no to vidus un aizvest uz cietoksni.
Bet nākamajā naktī viņam parādījās Kungs un sacīja: “Esi drosmīgs! Jo, tāpat kā tu liecināji par mani Jeruzalemē, tāpat tev vajadzēs liecināt arī Romā.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 16 (15)
Refrēns: Pasargā mani, Dievs, jo es paļaujos uz Tevi.
vai: Alleluja!
Pasargā mani, Dievs, jo es ceru uz Tevi.
Es sacīju Kungam:
“Mans Kungs Tu esi.”
Kungs ir mana mantojuma un biķera daļa:
Tu esi tas, kura rokās ir mans liktenis. R.
Es slavēšu Kungu, kas deva man saprātu,
jo pat naktī mana sirds mani māca.
Kungs vienmēr būs manu acu priekšā;
es netikšu pieveikts,
jo Viņš ir man pie labās rokas. R.
Tāpēc mana sirds priecājas
un mana dvēsele gavilē,
un arī mana miesa dzīvos drošībā.
Jo Tu neatstāsi pazemē manu dvēseli
un neļausi redzēt satrūdēšanu
savam svētajam. R.
Tu darīsi man zināmus dzīvības ceļus,
prieka pārpilnību Tava vaiga priekšā,
līksmību pie Tavas labās rokas
uz mūžiem. R.
Alleluja.
Lai viņi visi ir viens,
tāpat kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī,
tā lai pasaule ticētu, ka Tu mani sūtīji.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 17, 20-26)
Pēdējo vakariņu laikā Jēzus, pacēlis acis uz debesīm, lūdzās par saviem mācekļiem, sacīdams: “Svētais Tēvs, Es lūdzu ne tikai par viņiem, bet arī par tiem, kas viņu vārdu dēļ ticēs man; lai viņi visi ir viens, tāpat kā Tu, Tēvs, manī un Es Tevī, lai arī viņi ir mūsos, tā lai pasaule ticētu, ka Tu mani sūtīji. Un godību, ko Tu man devi, Es devu viņiem, lai viņi būtu viens, kā mēs esam viens. Es viņos un Tu manī, lai viņi būtu pilnīgi vienoti, tā lai pasaule atzītu, ka Tu esi mani sūtījis un viņus esi mīlējis, tāpat kā mīlēji mani.
Tēvs, Es vēlos, lai tie, kurus Tu man devi, būtu kopā ar mani tur, kur esmu Es, lai viņi redzētu manu godību, ko Tu man devi, jo mani mīlēji jau pirms pasaules radīšanas.
Taisnīgais Tēvs! Pasaule Tevi nepazina, bet Es Tevi pazinu, un viņi atzina, ka Tu mani esi sūtījis. Un Tavu vārdu Es viņiem darīju zināmu un darīšu zināmu, lai mīlestība, ar kādu Tu mani mīlēji, būtu viņos un arī Es būtu viņos.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.