Tajās dienās Mozus nāca un izstāstīja tautai visus Kunga vārdus un lēmumus, un visa tauta vienā balsī atbildēja: “Visus Kunga vārdus, ko Viņš ir teicis, mēs izpildīsim.”
Tad Mozus uzrakstīja visus Kunga vārdus. Un, agri rītā piecēlies, viņš uzcēla altāri kalna pakājē un nolika divpadsmit akmeņus pēc divpadsmit Izraēļa cilšu skaita. Un viņš sūtīja jaunekļus no Izraēļa dēlu vidus, un viņi upurēja dedzināmos upurus un kāva teļus par pateicības upuri Kungam.
Un Mozus tad ņēma pusi no asinīm un ielēja kausos, bet atlikušo pusi izlēja uz altāra. Paņēmis derības grāmatu, viņš lasīja, un tauta klausījās. Tad viņi sacīja: “Visu, ko Kungs ir sacījis, mēs darīsim un būsim paklausīgi.” Bet viņš ar paņemtajām asinīm apslacīja tautu un sacīja: “Lūk, tās derības asinis, ko Kungs ir noslēdzis ar jums, pamatojoties uz visiem šiem vārdiem.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Psalms 116 (115)
Refrēns: Kunga vārdā es ņemšu pestīšanas biķeri.
vai: Alleluja!
Kā es pateikšos Kungam
par visu, ko Viņš man ir devis?
Es ņemšu pestīšanas biķeri
un piesaukšu Kunga vārdu. R.
Kunga acīs ir dārga Viņa svēto nāve.
Ak, Kungs, Tavs kalps es esmu,
es esmu Tavs kalps un Tavas kalpones dēls.
Tu esi sarāvis manas važas. R.
Es nesīšu Tev slavas upuri
un piesaukšu Kunga vārdu.
Es izpildīšu savus solījumus Kungam
visu Viņa ļaužu priekšā. R.
Lasījums no Vēstules ebrejiem (Ebr 9, 11-15)
Brāļi, Kristus, būdams nākamo labumu Augstais priesteris, ar lielāku un pilnīgāku, ne ar rokām darinātu, tas ir, ne šai pasaulei piederošu telti, ne ar āžu un teļu, bet pats ar savām asinīm ir reizi par visām reizēm iegājis Svētajā Vietā, panākdams mūžīgu izpestīšanu.
Ja jau āžu un vēršu asinis un govs pelni, ar ko apslacina aptraipītos, nes svētību miesas šķīstīšanai, tad asinis, ko izlēja Kristus, caur Svēto Garu upurēdams sevi Dievam kā neaptraipītu upuri, jo vairāk šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem, lai mēs kalpotu dzīvajam Dievam.
Un tādēļ Viņš ir Jaunās derības Vidutājs. Ar savu nāvi Viņš izpirka pirmās derības laikā izdarītos pārkāpumus, lai tie, kas ir aicināti uz mūžīgo mantojumu, saņemtu apsolījumu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Alleluja.
Es esmu dzīvā Maize, kas nākusi no Debesīm.
Kas ēdīs no šīs Maizes, tas dzīvos mūžam.
Alleluja.
Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Marks (Mk 14, 12-16.22-26)
Pirmajā Neraudzētās maizes dienā, kad upurēja Lieldienu jēru, Jēzus mācekļi Viņam jautāja: “Kur Tu gribi, lai mēs ejam un sagatavojam Tev ēšanai Lieldienu jēru?”
Un Viņš sūtīja divus no saviem mācekļiem un viņiem sacīja: “Ejiet uz pilsētu, un jums pretī nāks cilvēks, nesot ūdens krūzi. Sekojiet viņam un, kur viņš ies iekšā, tur sakiet mājas saimniekam: “Mācītājs jautā: kur man ir telpa, kurā Es ar saviem mācekļiem varu ēst Lieldienu jēru?” Viņš jums parādīs iekārtotu lielu augšstāva istabu. Tur mums visu sagatavojiet!” Un mācekļi aizgāja un nonāca pilsētā, un atrada visu, kā Viņš tiem bija teicis, un sagatavoja Lieldienu maltīti.
Tiem ēdot, Jēzus paņēma maizi, svētīja to un lauza, un deva tiem, sacīdams: “Ņemiet, tā ir mana miesa.”
Paņēmis biķeri, Viņš pateicās un deva tiem, un visi dzēra no tā. Un Viņš tiem sacīja: “Tās ir manas Jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas. Patiesi, Es jums saku: Es vairs nedzeršu no vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā.” Un, nodziedājuši himnu, viņi devās uz Eļļas kalnu. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Comments are closed.