Labā Vēsts: Dievs ir atsūtījis savu Dēlu:
“Kad piepildījās laiks, Dievs sūtīja savu Dēlu, dzimušu no sievietes un pakļautu Likumam, lai izpirktu tos, kas bija zem Likuma varas, un lai mēs iegūtu dēlu tiesības.” ( Gal4, 4-5) Lūk, Labā Vēsts par Jēzu Kristu, Dieva Dēlu: Dievs ir apmeklējis savu tautu. Viņš ir izpildījis apsolījumus, kurus bija devis Ābrahamam un viņa pēcnācējiem. Tādējādi Viņš ir pārspējis visas gaidas: Viņš atsūtīja savu mīļoto Dēlu.
Mēs ticam un apliecinām, ka Jēzus no Nazaretes, dzimis jūds no Izraēļa meitas, ķēniņa Hēroda Lielā un imperatora Cēzara Augusta I laikā, pēc amata – namdaris, miris krusta nāvē Jeruzalemē pārvaldnieka Poncija Pilāta un imperatora Tibērija valdīšanas laikā, ir Dieva mūžīgais Dēls, kas tapis cilvēks; ka Viņš “no Dieva ir izgājis” ( Jņ 13, 3), “no debesīm nokāp[is]” ( Jņ 3, 13; 6, 33), atnācis miesā, jo “Vārds ir tapis miesa un dzīvojis starp mums; un mēs redzējām Viņa godību, Viendzimušā – pilna žēlastības un patiesības – godību, kas ir no Tēva. [..] No Viņa pilnības mēs visi esam saņēmuši žēlastību pēc žēlastības” ( Jņ 1, 14. 16).
Svētā Gara žēlastības virzīti un Tēva “pievilkti”, mēs ticam un apliecinām, sakot par Jēzu: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls.” ( Mt 16, 16) Tieši uz šīs sv. Pētera apliecinātās ticības klints Kristus ir cēlis savu Baznīcu.
“Sludināt Kristus neizdibināmo bagātību” ( Ef 3, 8)
Kristīgās ticības tālāknodošana pirmām kārtām nozīmē sludināt Jēzu Kristu, lai vestu cilvēkus pie ticības uz Viņu. Jau kopš paša sākuma pirmie mācekļi dedzīgi vēlējās sludināt Kristu: “Jo mēs nevaram nerunāt par to, ko redzējām un dzirdējām.” ( Apd 4, 20) Un viņi aicina visu laiku cilvēkus dalīties ar tiem priekā, ko sniedz vienotība ar Kristu: “Ko mēs esam dzirdējuši, ko mēs esam redzējuši savām acīm, ko mēs esam skatījuši un mūsu rokas kam ir pieskārušās: par dzīvības Vārdu – un dzīvība parādījās, un mēs redzējām un liecinām, un jums sludinām mūžīgo dzīvi, kas bija pie Tēva un parādījās mums – to, ko redzējām un dzirdējām, mēs pasludinām arī jums, lai arī jums būtu kopība ar mums. Bet mums ir kopība ar Tēvu un ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Un to mēs rakstām, lai mūsu prieks būtu pilnīgs.” ( 1 Jņ 1, 1-4)
Kopsavilkums
Vārds “Jēzus” nozīmē “Dievs, kas pestī”. No Jaunavas Marijas dzimušo Bērnu sauc “Jēzus”, “jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem” ( Mt 1, 21): “Cilvēkiem zem debesīm nav dots neviens cits vārds, caur kuru mēs varētu kļūt pestīti.” ( Apd 4, 12)
Vārds “Kristus” nozīmē “svaidītais”, “Mesija”. Jēzus ir Kristus, jo “Dievs [Viņu] svaidīja Svētajā Garā un spēkā” ( Apd 10, 38). Viņš ir “Tas, kuram jānāk” ( Lk 7, 19), Viņš ir “Izraēļa cerība”.
“Dieva Dēls” – šis vārdu savienojums izsaka tās īpašās un mūžīgās attiecības, kādās ar Dievu Tēvu ir vienīgi Jēzus Kristus: Viņš ir Tēva viendzimušais Dēls un pats Dievs. Lai cilvēks būtu kristietis, ir nepieciešams ticēt, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.
Vārds “Kungs” apzīmē visaugstāko dievišķo varu. Apliecināt, ka Jēzus ir Kungs vai piesaukt Viņu šādā veidā, tas nozīmē ticēt Viņa dievišķībai. “Neviens nevar pateikt bez Svētā Gara palīdzības: ‘Jēzus ir Kungs.'” ( 1 Kor 12, 3)
Dieva noteiktajā laikā Tēva viendzimušais Dēls, mūžīgais Vārds, proti, Tēva substanciālais Atspulgs, ir iemiesojies: neko nezaudēdams no savas dievišķās dabas, Viņš ir pieņēmis cilvēka dabu.
Savas dievišķās Personas vienībā Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess Cilvēks, tieši tādēļ Viņš ir vienīgais Vidutājs starp Dievu un cilvēkiem.
Jēzum Kristum ir divas dabas: cilvēciskā un dievišķā, kas nesajaucami savienojušās Dieva Dēla vienīgajā Personā.
Kristum kā patiesam Dievam un patiesam Cilvēkam ir cilvēcisks saprāts un griba, kas ir pilnīgi saskaņoti ar dievišķo saprātu un gribu un pilnīgi pakļaujas šīm dievišķajām spējām, kas Viņam ir kopējas ar Tēvu un Svēto Garu.
Iemiesošanās noslēpumā tātad jāsaskata dievišķās dabas un cilvēciskās dabas apbrīnojamā vienība vienīgajā Vārda Personā.
No Ievas pēctečiem Dievs izredzēja Jaunavu Mariju par sava Dēla Māti. Būdama “žēlastības pilna”, viņa ir “visizcilākais Pestīšanas auglis”: kopš tā mirkļa, kad viņa tika ieņemta, Marija ir pilnībā pasargāta no pirmgrēka traipa un visu savu mūžu palikusi jebkāda personiskā grēka neskarta.
Marija patiešām ir “Dieva Māte”, jo viņa ir māte cilvēktapušajam Dieva mūžīgajam Dēlam, kurš ir pats Dievs.
Marija “ir palikusi jaunava, ieņemot savu Dēlu, jaunava – Viņu dzemdējot, jaunava – To nēsājot, jaunava – Viņu zīdījot no savas krūts, jaunava vienmēr”: ar visu savu būtni viņa ir “Kunga kalpone” ( Lk 1, 38).
Jaunava Marija ir “līdzdarbojusies cilvēku pestīšanā ar labprātīgu ticību un paklausību”. Savu jāvārdu viņa devusi “visas cilvēciskās dabas vārdā”. Ar savu paklausību viņa kļuvusi par jauno Ievu, visu dzīvo Māti.
It visa Kristus dzīve ir bijusi nemitīga mācība: gan Viņa klusēšana, brīnumi, darbi, lūgšana, gan Viņa mīlestība pret cilvēkiem, gan īpašā labvēlība pret mazajiem un nabagajiem, gan arī sevis labprātīgā upurēšana uz krusta, lai tiktu atpestīta pasaule, un augšāmcelšanās – tajā visā ir īstenoti dzīvē Viņa vārdi un tiek piepildīta Atklāsme.”
Kristus mācekļiem ir jācenšas līdzināties Viņam, līdz kamēr Kristus būs izveidots viņos. “Lūk, kāpēc mēs esam iekļauti Viņa dzīves noslēpumos, pielīdzināti Viņam, iesaistīti Viņa nāvē un augšāmcelšanā un gaidām, kamēr tiksim uzņemti Viņa valstībā.”
Vai tu esi gans vai Austrumzemju gudrais, uz šīs zemes tu nevari sasniegt Dievu citādi, kā vien nometoties uz ceļiem Betlēmes silītes priekšā un pielūdzot Viņu, apslēptu bērna trauslumā.
Gan ar savu padevību Marijai un Jāzepam, gan ar pazemīgā darbā pavadītajiem gadiem Nazaretē Jēzus sniedz mums piemēru, kā var dzīvot svētumā pavisam ikdienišķu dzīvi, esot ģimenes loceklis un darba cilvēks.
Ar Kristību uzsākot savu dzīvi atklātībā, Jēzus ir “Kalps”, kas pilnībā veltī sevi atpestīšanas darbam, ko galīgi īstenos Viņa ciešanu “kristība”.
Kārdināšana tuksnesī atklāj, ka Jēzus ir pazemīgais Mesija, kurš uzvar sātanu, pilnībā pakļaudamies Tēva gribai, lai īstenotu Tēva iecerēto atpestīšanas plānu.
Debesu valstība uz zemes ir iestājusies, pateicoties Kristum. “Patiešām, cilvēki šīs valstības spožumu var saskatīt Kristus vārdos, darbos un klātbūtnē.” Baznīca ir tās aizmetnis un iesākums. Šīs valstības atslēgas ir uzticētas Pēterim.
Kristus pārveidošanās nolūks ir stiprināt apustuļu ticību, lai tie būtu gatavi piedzīvot Viņa ciešanas: kāpšana “augstajā kalnā” sagatavo kāpšanu Golgotas kalnā. Kristus, Baznīcas Galva, pauž to, ko satur Viņa Miesa un kas izstaro sakramentos – “cerība uz godību” ( Kol 1, 27).
Jēzus labprātīgi devās uz Jeruzalemi, skaidri zinot, ka Viņu tur nonāvēs vardarbīgā nāvē grēcinieku pretestības dēļ.
Jēzus ieiešana Jeruzalemē, savā pilsētā, kur Viņu kā Karali-Mesiju sagaida bērni un sirdī pazemīgie, liecina par valstības atnākšanu, kuru Viņš pilnīgi nodibinās ar savu Pashas upuri un augšāmcelšanos.
Jēzus neatcēla Likumu, kas tika dots Sinaja kalnā, bet gan piepildīja to tik pilnīgi, ka atklāja tā galīgo jēgu un izpirka visus pārkāpumus, kas izdarīti pret šo Likumu.
Jēzus ir godinājis templi, jūdu svētkos dodamies svētceļojumā uz to; un ar kvēlu mīlestību Viņš mīlēja šo Dieva mājokli cilvēku vidū. Templis ir Viņa noslēpuma pirmtēls. Ja Viņš pasludina tempļa sagraušanu, tad tas tiek darīts, lai pavēstītu par Viņa paša nonāvēšanu un pasludinātu, ka pestīšanas vēsturē sākas jauns laikmets – tagad, kad Viņa miesa ir galīgais templis.
Jēzus veica tādas darbības kā grēku piedošana, kas atklāja Viņu kā pašu Dievu-Pestītāju. Daži jūdi, neatzīstot cilvēktapušo Dievu, saskatīja Jēzū cilvēku, kas sevi dara par Dievu, un Viņu notiesāja kā zaimotāju.
“Kristus ir, saskaņā ar Rakstiem, miris par mūsu grēkiem.” ( 1 Kor 15, 3)
Mūsu pestīšanas cēlonis ir Dieva mīlestība uz mums, jo “Viņš pats mūs mīlēja un sūtīja savu Dēlu kā gandarījuma upuri par mūsu grēkiem” ( 1 Jņ 4, 10). “Kristū Dievs samierināja pasauli ar sevi.” ( 2 Kor 5, 19)
Mūsu pestīšanas dēļ Jēzus sevi labprātīgi upurē. Viņš šo upurēšanu jau iepriekš atklāj un īsteno Pēdējo vakariņu laikā: “Tā ir mana Miesa, kas par jums top dota.” ( Lk 22, 19)
Kristus veiktā atpestīšana nozīmē to, ka Viņš ir nācis, lai “atdotu savu dzīvību daudzu atpirkšanai” ( Mt 20, 28), tas ir, Viņš “mīlēja viņus līdz galam” ( Jņ 13, 1), lai tie būtu atpirkti no savas aplamās dzīves, kas no tēviem mantota.
Ar savu mīlestības pilno paklausību Tēvam “līdz pat krusta nāvei” ( Flp 2, 8) Jēzus piepildīja cietēja Kalpa, kas attaisno daudzus, uzņemot uz sevis viņu vainas, grēku izpirkšanas misiju.
Jēzus piedzīvoja nāvi par katru cilvēku. Tas patiešām bija cilvēktapušais Dieva Dēls, kas nomira un tika guldīts kapā.
Laikā, kad Kristus atradās kapā, Viņa dievišķā Persona palika vienotībā gan ar Viņa dvēseli, gan ar Viņa miesu, lai gan nāve tās vienu no otras bija šķīrusi. Tādēļ mirušā Kristus miesa “neredzēja satrūdēšanu” ( Apd 13, 37).
Sakot, ka “Jēzus nokāpa ellē”, ticības simbols apliecina, ka Jēzus patiesi nomira un ka, mirdams par mums, Viņš uzvarēja nāvi un velnu, “kam piederēja vara pār nāvi” (Ebr 2, 14).
Mirušais Kristus, dvēselē vienots ar savu dievišķo Personu, nokāpa mirušo valstībā. Viņš atvēra debesu vārtus taisnīgajiem, kas bija tur nonākuši pirms Viņa.
Ticības uz augšāmcelšanos objekts ir notikums, kas reizē ir vēsturiski apstiprināts un noslēpumaini transcendents: vēsturiski apstiprināts – jo mācekļi liecina, ka patiešām bija satikuši Augšāmcelto; noslēpumaini transcendents – jo Kristus cilvēciskums iegāja Dieva godībā.
Tukšais kaps un līķauts, kurš satīts atradās kapā, paši par sevi nozīmē to, ka Dieva spēkā Kristus miesa tika atbrīvota no nāves saitēm un satrūdēšanas. Tie sagatavo mācekļus uz satikšanos ar Augšāmcelto.
Kristus, “pirmdzimtais starp mirušajiem” ( Kol 1, 18), ir mūsu augšāmcelšanās pirmsākums, jau tagad – attaisnojot mūsu dvēseli, vēlāk – atdzīvinot mūsu miesu.
Kristus debesīs aiziešana iezīmē Jēzus cilvēciskuma galīgu aiziešanu pie Dieva debesīs, no kurienes Viņš atgriezīsies. Šajā stāvoklī debesīs Viņa cilvēciskums ir apslēpts cilvēku acīm.
Jēzus Kristus, Baznīcas Galva, ir aizgājis pirms mums Tēva godības valstībā, lai mēs, Viņa Miesas locekļi, dzīvotu cerībā, ka reiz būsim kopā ar Viņu uz mūžiem.
Jēzus Kristus, vienu reizi par visām reizēm iegājis debesu svētnīcā, nemitīgi aizlūdz par mums kā Vidutājs, kas pastāvīgi pār mums izlej Svēto Garu.
Lūgšanas prakse:
«Kristu, apžēlojies par mums; Kristu, apžēlojies par mums.»
- lūdzies domās 5 minūšu garumā;
- koncentrē prātu uz fizisko sirdi, un pēc tam ievieto savu prātu sirdī un it kā ar sirdi izrunā to pašu lūgšanu 5 minūtes;
- katra nākamā diena lūdzies Kungam Kristum 5 minūtes ilgāk;
- Ja vari uzturēt lūgšanu stundas garumā, tas nozīmētu, ka lūgšana panākta. Papildus iepriekš minētai praksei, jūs varat lūgties ejot pa ielu vai veicot mehānisko darbu.
Comments are closed.